Leonīds Brežņevs
Leonīds Brežņevs (ukraiņu: Леонід Ілліч Брежнєв; 1906. gada 19. decembris[1] — 1982. gada 10. novembris) bija PSKP CK ģenerālsekretārs un vadīja PSRS no 1964. līdz 1982. gadam. Viņš bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1960. līdz 1964. gadam, kā arī no 1977. līdz 1982. gadam. Vēsturē iegājis kā PSRS stagnācijas laikmeta vadītājs.
| Leonīds Brežņevs Леонід Ілліч Брежнєв | |
|---|---|
 | |
| PSKP CK ģenerālsekretārs | |
|
Amatā 1964. gada 14. oktobris — 1982. gada 10. novembris | |
| Priekštecis | Ņikita Hruščovs |
| Pēctecis | Jurijs Andropovs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1906. gada 19. decembrī Kamjanske, Jekaterinoslavas guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Ukraina) |
| Miršanas dati |
1982. gada 10. novembrī (75 gadu vecumā) Maskava, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | ukrainis (tiek apstrīdēts) |
| Politiskā partija | PSKP |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Viktorija Brežņeva |
| Paraksts |
 |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1906. gada 19. decembrī Kamjanskes ciemā Jekaterinoslavas guberņā strādnieka Iļjas Brežņeva un viņa sievas Natālijas ģimenē. Mācījās Kurskas zemes ierīcības un meliorācijas tehnikumā (1923-1927), 1931. gadā viņu uzņēma Komunistiskajā partijā.
1935. gadā absolvēja Kamjanskes metalurģijas tehnikumu un strādāja par inženieri vietējā metalurģijas rūpnīcā.
1937. gada maijā viņš kļuva par Dņeprodzeržinskas (pārdēvētās Kamjanskes) pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, 1939. gadā par Dņepropetrovskas apgabala komitejas propagandas un aģitācijas sekretāru. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja Sarkanajā armijā politiskajos amatos, 1943. gadā piedalījās Novorosijskas ieņemšanā.
Pēc kara beigām bija Ukrainas K(b)P Zaporižjas apgabala komitejas pirmais sekretārs, Dņepropetrovskas pilsētas komitejas pirmais sekretārs, 1950. gadā Moldāvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs. 1952. gadā PSKP 19. kongresā viņu ievēlēja par Centrālās komitejas locekli. 1953. gadā PSKP CK Prezidijs Brežņevu apstiprināja par PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenās politiskās pārvaldes vadītāja vietnieku. 1955. gadā kļuva par Kazahijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmo sekretāru.
No 1956. līdz 1960. gadam Brežņevs bija PSKP CK sekretārs aizsardzības nozarē, no 1957. gada PSKP CK Prezidija loceklis, no 1960. līdz 1964. gadam PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs.
Varas nostiprināšanās
labot šo sadaļuPēc Hruščova gāšanas PSKP CK plēnumā 1964. gada 14. oktobrī Brežņevu ievēlēja par PSKP CK pirmo sekretāru. PSRS valdošās aprindas nolēma ieviest kolektīvās varas modeli, partijas un valdības vadītāja amatus uzticot diviem cilvēkiem - Brežņevam un Kosiginam. Taču, arī līdzīgi kā pēc Staļina nāves Maļenkova un Hruščova attiecībās, vienpartijas diktatūras apstākļos partijas vadītājam vienmēr bija lielāka autoritāte un vara. Kosigins arī nepretendēja uz pirmo vietu valstī un pamatā centās nosargāt savas valdības neatkarību no Brežņeva ietekmes.
Brežņeva varas konsolidācijai ir divi posmi, pirmajā viņš atbrīvojās no 1964. gada oktobra sazvērestības aktīvākajiem rīkotājiem, otrajā viņš nostiprināja savu varu jau kā valsts līderis. Taču visu viņa valdīšanas laiku Politbirojā pastāvēja kolektīvās varas modelis, kurā savu ietekmi saglabāja vairāki ietekmīgi Politbiroja locekļi.
Atbrīvošanās no konkurentiem, 1964.-1971.
labot šo sadaļu
Brežņeva partijas vadītāja amats sākumā nebija drošs, tāpēc no 1965. līdz 1968. gadam viņš un Mihails Suslovs veica virkni kadru izmaiņu, svarīgos amatos ieceļot savus atbalstītājus. Brežņevu apdraudēja bijušais VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins, Ukrainas PSR partijas vadītājs Pjotrs Šeļests un partijas Sekretariāta vadītājs Nikolajs Podgornijs.
1965. gada aprīlī no amata atbrīvoja Podgornija sabiedroto partijas organizatoriskā darba sekretāru Vitāliju Titovu un nosūtīja uz Kazahstānas PSR. Tam sekoja vairāku citu Podgornija atbalstītāju atcelšana no amatiem un 1965. gada decembrī Podgorniju no ietekmīgā Centrālkomitejas sekretāra amata pārcēla par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, par ceremoniālo valsts galvu, kas reāli nespēja ietekmēt valstī notiekošo. Viņa vietā iecēla Andreju Kiriļenko, kurš pakāpeniski kļuva par Brežņevam un Suslovam līdzvērtīgu spēku Politbirojā.
Bijušais VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins varas maksimumu sasniedza 1964. gada beigās, kad kļuva par Politbiroja locekli, taču jau 1965. gada decembrī viņu atcēla no Partijas valsts kontroles komitejas priekšsēdētāja amata, 1967. gada jūnijā no premjera pirmā vietnieka amata un 1975 gadā izslēdza no Politbiroja. Vairākus Šeļepina sabiedrotos 1966.-1968. gados atcēla no amatiem VDK un Iekšlietu ministrijā. Par VDK vadītāju Šeļepinam uzticīgā Vladimira Semičastnija vietā 1967. gadā iecēla Juriju Andropovu. Ukrainas vadītāju Pjotru Šeļestu apvainoja ukraiņu nacionālismā un 1972. gadā atbrīvoja no amata.
1965. gadā Brežņevam bija strīds ar Podgorniju par līdzekļu sadali starp vieglo rūpniecību un aizsardzību; 1967. gadā strīds ar Šeļepinu par Tuvo Austrumu politiku; 1971. gadā strīds ar Genādiju Voronovu par lauksaimniecību, 1972. gadā strīds ar Šeļestu par starptautiskā saspīlējuma atslābuma politiku.
Varas bāze
labot šo sadaļuPēc nākšanas pie varas Brežņevs atcēla Hruščova lēmumus par partijas sadalīšanu rūpniecības un lauksaimniecības sekcijās, kā arī lēmumu par to, ka 25% no Centrālkomitejas biedriem jāpārvēl katrās vēlēšanās. Brežņevs uzsvēra „kadru stabilitātes” politiku, kas nozīmēja pieaugošu stagnāciju vadošajos amatos, kurus ieņēma līdz nāvei vai krišanai politiskā nežēlastībā.
Lai nostiprinātu savu varu, Brežņevs augstos amatos iecēla savus bijušos līdzstrādniekus no Moldāvijas PSR un Dņepropetrovskas laikiem, radās tā sauktā „Dņepropetrovskas mafija”. Brežņeva bijušo vietnieku Andreju Kiriļenko pārcēla uz partijas sekretariātu ar atbildību par kadru politiku. Brežņeva bijušais padotais Nikolajs Ščelokovs 1966. gadā kļuva par PSRS Iekšlietu ministru. Brežņeva vietnieks no Moldāvijas PSR laika, Konstantīns Čerņenko 1965. gada sākumā tika pārcelts uz darbu Centrālkomitejā, kur vadīja Brežņeva biroju.[2]
1966. gada PSKP 23. kongresā partijas Prezidijs atkal kļuva par Politbiroju un partijas Pirmais sekretārs Brežņevs par Ģenerālsekretāru, tādējādi kļūstot par „pirmo starp vienlīdzīgajiem”.
Jauns triumvirāts, 1971.-73.
labot šo sadaļu
Pēc 1971. gada aprīļa PSKP 24. kongresa Brežņevs stabili atvirza Kosiginu uz otro plānu un bija pietiekoši spēcīgs, lai Politbirojā ieceltu savus atbalstītājus – Ščerbicki, Kulakovu un Kunajevu. Politbirojā izveidojās jauns triumvirāts – Brežņevs, Mihails Suslovs un Andrejs Kiriļenko. Viņam izdevās no amatiem atcelt un no Politbiroja izslēgt Ukrainas PSR vadītāju Pjotru Šeļestu un Krievijas PFSR premjerministru Genādiju Voronovu. Taču Mihails Suslovs bija pietiekoši spēcīgs, lai nepieļautu visas varas koncentrēšanos Brežņeva rokās.[3]
Brežņevs sāka īstenot savu saspīlējuma atslābuma ārpolitikas programmu, kas bija vērsta uz ciešākām attiecībām ar Rietumeiropu un ASV. Viņš devās svarīgās ārzemju vizītēs, kurās agrāk devās Kosigins vai Podgornijs. 1972. un 1973. gadā viņš tikās ar ASV Prezidentu Niksonu, parakstīja PSRS un ASV līgumu par pretraķešu aizsardzības sistēmu ierobežošanu, stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanu (SALT-1), PSRS un ASV attiecību pamatprincipiem.
Kolektīvā vadība, 1973.-78.
labot šo sadaļuPēc savas varas nostiprināšanas Politbirojā Brežņevs veidoja jaunu kolektīvās vadības modeli, kas nostiprināja partijas kontroli pār svarīgākajām ministrijām. 1973. gada aprīļa plēnumā pie augstākās varas Politbirojā tika pielaisti valstij svarīgāko ministriju vadītāji – ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, aizsardzības ministrs Andrijs Grečko un VDK vadītājs Jurijs Andropovs. Šī izvēle norāda uz PSRS globālās lielvaras statusa nozīmīgumu – šīs ministrijas nodrošināja valsts iekšējās un ārējās varenības politiku. Varas ministrijas nebija iekļautas Politbirojā kopš NKVD vadītāja Berijas aresta 1953. gadā un 1957. gada, kad no amatiem tika atbrīvots maršals Žukovs. Bet Ārlietu ministrijai bija svarīga loma jaunajā PSRS politikā ar ASV un draudzīgu attiecību veidošanā ar Rietumeiropas valstīm.
Kad Kiriļenko ieguva pārāk lielu ietekmi partijā, no 1976. gada viņa varu strauji samazināja un sākās Brežņeva varas pieauguma otrais posms.
Brežņeva personības kults
labot šo sadaļu
1976. gada sākumā Brežņevs pārcieta klīnisko nāvi, pēc tam viņa nopietnais veselības stāvoklis un nespēja stratēģiski vadīt valsti kļuva arvien skaidrāka ar katru gadu. Jo ilgāk pie varas atradās Brežņevs, jo lielākas kļuva novecojošās nomenklatūras bažas par pēctecības scenāriju un savu amatu zaudēšanu. Varas maiņa nozīmētu veselas padomju nomenklatūras paaudzes nomaiņu ar jaunāku. Tāpēc esošās partijas elites interesēs bija paildzināt Brežņeva atrašanos pie varas, neskatoties uz viņa sabrūkošo veselību. Augošais Brežņeva personības kults bija šīs politikas daļa. Viņš bija kļuvis par neatņemamu varas sistēmas sastāvdaļu. 1976. gada beigās, gatavojoties Brežņeva 70 gadu jubilejai, viņu par vadoni (vožģ) savās runās nosauca Kiriļenko, Gruzijas PSR vadītājs Eduards Ševardnadze un Turkmenistānas PSR vadītājs Gapurovs. Arī Pravda viņu nosauca par vadoni. 1977. gada maijā-jūnijā Podgorniju atcēla no amatiem un pensionēja. Brežņevu ievēlēja arī par Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju. 1977. gadā pieņēma jaunu PSRS konstitūciju un svinēja Oktobra revolūcijas 60 gadadienu.
Cīņa par pēctecību, 1979.-82.
labot šo sadaļuKolektīvās varas modelis, kurā katrs no partijas varenajiem centās nepieļaut pārlieku konkurentu varas pieaugumu, nozīmēja to, ka Brežņevam neradās viens, visu atbalstīts pēctecis. Potenciālo mantinieku cīņa par varu izpaudās nepārtrauktā amatu pārdalē un konkurentu varas vājināšanā.
Ap 1976. gadu bija iespējami vairāki varas mantošanas scenāriji:
- Īslaicīga stagnācijas saglabāšana, par Brežņeva pēcteci kļūstot Kiriļenko. Taču viņš bija trīs mēnešus vecāks par Brežņevu un viņa nākšana pie varas neapmierinātu pārējos ilggadīgos partijas vadītājus.
- Ilgtermiņa risinājums, Brežņevam brīvprātīgi aiziejot pensijā. Par ticamāko jaunās paaudzes pēcteci šajā laikā tika uzskatīts 53 gadus vecais Grigorijs Romanovs, taču viņa izredzes bremzēja tas, ka viņš strādāja Ļeņingradā, nevis varas centrā Maskavā.
- Nekontrolēta cīņa par varu, kas ilgtu vairākus gadus un nozīmētu sistēmas stabilitātes sabrukumu.
Pēc PSKP 25. kongresa par Politbiroja locekļiem kļuva militāri-industriālā kompleksa vadītājs Dmitrijs Ustinovs un Ļeņingradas apgabala partijas vadītājs Grigorijs Romanovs. Tādējādi jau 10 no 16 Politbiroja locekļiem bija iecelti Brežņeva ietekmē.[4]
1978. gada novembrī Mihaila Suslova protežē Mihailu Gorbačovu no Stavropoles pārcēla uz Centrālkomiteju ar atbildību par lauksaimniecību. Viņš 23 mēnešu laikā no apgabala partijas vadītāju kļuva par Politbiroja biedru 1980. gada oktobrī.[5] Papildus Suslovam, viņu sāka atbalstīt arī Andropovs. 1979. gada vasarā Leonīds Brežņevs un Džimijs Kārters Vīnē parakstīja PSRS un ASV līgumu par stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanu (SALT-2 līgumu). Pēc Afganistānas kara sākuma 1979. gada decembrī PSRS un ASV kontakti visaugstākajā līmenī pārtrūka, pasliktinoties ASV un PSRS attiecībām, sāka pieaugt Andropova ietekme. 1980. gada oktobrī, neilgi pirms savas nāves, Kosigins atkāpās no amatiem un Brežņevs beidzot ieguva kontroli pār valdību, ieceļot tajā sev uzticamus cilvēkus no „Dņepropetrovskas mafijas”. 1982. gada janvārī nomira Mihails Suslovs.
Leonīds Brežņevs mira 1982. gada 10. novembrī un par viņa pēcteci kļuva Jurijs Andropovs.
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Pēc jaunā stila Brežņevs dzimis 1907. gada 1. janvārī, bet oficiāli par viņa dzimšanas dienu uzskatīja 1906. gada 19. decembri, un viņa jubilejas tika svinētas 19. decembrī, visticamāk, lai nesakristu ar Jaunā gada svinībām.
- ↑ The Soviet Union under Brezhnev
- ↑ Getting to the Top in the USSR: Cyclical Patterns in the Leadership
- ↑ The Life and Times of Soviet Socialism
- ↑ Getting to the Top in the USSR: Cyclical Patterns in the Leadership
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Leonīds Brežņevs.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ņikita Hruščovs |
PSKP CK ģenerālsekretārs 1964-1982 |
Pēctecis: Jurijs Andropovs |
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |