Dāvids Sīmansons

Dāvids Sīmansons;
Personīgā informācija
Dzimis	1859. gada 4. aprīlī ; Valmieras pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1933. gada 13. janvārī (73 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	neprecējies
Bērni	Jevgēņija Teļešņikova (audžumeita)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis
Dienesta laiks	1880. — 1917.; 1919. — 1925.
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	bruņotie spēki
Kaujas darbība	Krievu-japāņu karš, Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	;
Cits darbs	Kara padome

Dāvids Sīmansons^[a] (1859. gada 4. aprīlis — 1933. gada 13. janvāris) bija pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.^[1]

Biogrāfija

Dzimis Valmieras apriņķa Valmieras pagasta Pilātu pusmuižā, laukstrādnieku ģimenē. Pabeidzis Limbažu apriņķa skolu.^[2] 1880. gadā uzsāka savas karavīra gaitas, brīvprātīgi iestājoties Krievijas Impērijas armijā (115. Vjazmas kājnieku pulkā). Dienesta laikā komandēts uz junkuru skolu, kuru absolvējot ieguva virsnieka dienesta pakāpi. Pēc mācībām atgriezās Vjazmas kājnieku pulkā. 1894. gadā pabeidza ģenerālštāba akadēmiju. Pēc tās beigšanas komandējis pulku.^[3] Piedalījies Krievu-japāņu karā, kur cīņās tika kontuzēts. 1910. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1912. gada aprīlī tika iecelts par 66. Butirskas pulka komandieri. Cīnījies Pirmajā pasaules karā. 1914. gada 27. oktobrī apbalvots ar Jura ordeņa zobenu.^[4] 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru, reizē iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. 1917. gada oktobrī pensionējies no dienesta.

Līdz 1918. gada beigām dzīvojis Vitebskā, bet vēlāk Orlā. 1919. gada janvārī atgriezies dzimtenē. 8. janvārī ieradies Rīgā. 6. jūnijā iestājies Latvijas armijas dienestā. 10. jūlijā, pēc Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāžu apvienošanas un Latvijas armijas izveidošanas, tika iecelts par tās pirmo virspavēlnieku. No 15. jūlija līdz 10. septembrim bija arī Apsardzības ministrs (no 1923. gada Kara ministrija).

Pēc Bermonta spēku virzīšanās uz Rīgu frontes komandieris Jorģis Zemitāns deva pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā. Naktī no 9. uz 10. oktobri ģenerālis Sīmansons atcēla šo pavēli, jo bija nolēmis pretoties Bermonta spēkiem un aizstāvēt Rīgu.^[5] Ar savu enerģisko rīcību viņš pārkārtoja karaspēka pozīcijas un izglāba Rīgu no bermontiešiem.^[1]^[6]

16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku Sīmansona vietā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš pirms iecelšanas bija Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandieris.^[7]^[8]

Līdz 1922. gada februārim bija Augstākās kara tiesas loceklis.^[9] Pēc virspavēlnieka amata atstāšanas turpināja dienestu Kara padomē. 1925. gada februārī atvaļinājies no dienesta (slimības dēļ).^[10] Pēc dienesta dzīvojis klusi, izvairīdamies no aktīvas politiskās un sabiedriskās dzīves.^[11]

1926. gada 11. novembrī tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa trešo šķiru.^[1]^[12] Sīmansons gan to nesaņēma Lāčplēša dienas svinīgajā pasākumā, kur to personīgi pasniedza prezidents Jānis Čakste, bet vēlāk, jo nebija ieradies uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju.^[13]

1932. gada jūnijā sirmā ģenerāļa veselības stāvoklis pasliktinājās. Par iemeslu tam bija ārstu atklātā artēriju skleroze. Jūlijā slimības saasināšanās dēļ viņu pārvietoja uz Rīgas kara slimnīcu. Tālākos mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Nākamā gada janvārī viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. 1933. gada 13. janvārī pulksten 14.10 ģenerālis Sīmansons 73 gadu vecumā nomira Rīgas Kara slimnīcā.^[14] 18. janvārī viņu guldīja zemes klēpī Rīgas Brāļu kapos ar militāro godu pie mātes Latvijas.^[15]

Apbalvojumi

Lāčplēša Kara ordenis (III šķira)
Aizsargu Nopelnu krusts
Sv. Jura ordeņa zobens
Sv. Vladimira ordenis (III un IV šķira)
Sv. Annas ordenis (II šķira)
Sv. Staņislava ordenis (I, III šķira)^[2]^[12]

Piezīmes

↑ Dažādos laikos viņa uzvārds ir lietots dažādās formās - Sīmonsons, Simonsons, Sīmansons un Simansons

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 L.k.o.k. biogrāfija
↑ ^2,0 ^2,1 Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940) Biogrāfiska vārdnīca, Rīga: LVVA, Izdevniecība "Nordisk" ISBN 9984-510-17 Nepareizs ISBN
↑ "Latvijas Kareivis" (14.09.30.)^{[novecojusi saite]}
↑ Симонсон Давид Петрович (krieviski)
↑ "Latvijas Kareivis" (13.11.34.)^{[novecojusi saite]}
↑ "Latvijas Kareivis" (09.10.36.)^{[novecojusi saite]}
↑ "Latvijas Kareivis" (01.05.31.)^{[novecojusi saite]}
↑ "Latvijas Kareivis" (16.10.36.)^{[novecojusi saite]}
↑ "Valdības Vēstnesis" (17.02.22.)^{[novecojusi saite]}
↑ "Latvijas Kareivis" (15.02.25)^{[novecojusi saite]}
↑ "Latvijas Kareivis" (31.03.29.)^{[novecojusi saite]}
↑ ^12,0 ^12,1 "Latvijas Kareivis" (11.11.26)^{[novecojusi saite]}
↑ "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis" (12.11.26.)^{[novecojusi saite]}
↑ «"Latvijas Kareivis" (14.01.33.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 31. martā.
↑ "Jēkabpils Vēstnesis" (19.01.33.)^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:	Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks 1919. gada 10. jūlijs — 1919. gada 16. oktobris	Pēctecis: Jānis Balodis
Priekštecis: Jānis Zālītis	Latvijas apsardzības ministrs 1919. gada 14. jūlijs — 1919. gada 10. septembris	Pēctecis: Kārlis Ulmanis

[1] Dažādos laikos viņa uzvārds ir lietots dažādās formās - Sīmonsons, Simonsons, Sīmansons un Simansons

[ie3-2] 1,0 ^1,1 ^1,2 L.k.o.k. biogrāfija

[ie2-3] 2,0 ^2,1 Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940) Biogrāfiska vārdnīca, Rīga: LVVA, Izdevniecība "Nordisk" ISBN 9984-510-17 Nepareizs ISBN

[4] "Latvijas Kareivis" (14.09.30.)^{[novecojusi saite]}

[5] Симонсон Давид Петрович (krieviski)

[6] "Latvijas Kareivis" (13.11.34.)^{[novecojusi saite]}

[7] "Latvijas Kareivis" (09.10.36.)^{[novecojusi saite]}

[8] "Latvijas Kareivis" (01.05.31.)^{[novecojusi saite]}

[9] "Latvijas Kareivis" (16.10.36.)^{[novecojusi saite]}

[10] "Valdības Vēstnesis" (17.02.22.)^{[novecojusi saite]}

[11] "Latvijas Kareivis" (15.02.25)^{[novecojusi saite]}

[12] "Latvijas Kareivis" (31.03.29.)^{[novecojusi saite]}

[ie4-13] 12,0 ^12,1 "Latvijas Kareivis" (11.11.26)^{[novecojusi saite]}

[14] "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis" (12.11.26.)^{[novecojusi saite]}

[15] «"Latvijas Kareivis" (14.01.33.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 31. martā.

[16] "Jēkabpils Vēstnesis" (19.01.33.)^{[novecojusi saite]}

[a]

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]

[14]

[15]