Vikipēdija

Līvāni

pilsēta Latvijā
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Līvāni nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Līvāni (latgaliešu: Leivouns)[4] ir pilsēta Latgalē, Līvānu novada centrs. Atrodas Daugavas labajā krastā, cauri pilsētai tek Dubna, kas Līvānos ieplūst Daugavā. Līvāni ir transporta mezgls — cauri pilsētai iet autoceļi A6 un P63, kā arī dzelzceļa līnija Rīga—Daugavpils (stacija Līvāni). Attālums līdz Jēkabpilij — 28 km, līdz Preiļiem — 36 km, līdz Rīgai — 170 km.

Līvāni
Novada pilsēta
Līvānu centrs
Līvānu centrs
Karogs: Līvāni
Karogs		Ģerbonis: Līvāni
Ģerbonis
Līvāni (Latvija)
Līvāni
Līvāni
Koordinātas: 56°22′00″N 26°11′00″E / 56.36667°N 26.18333°E / 56.36667; 26.18333Koordinātas: 56°22′00″N 26°11′00″E / 56.36667°N 26.18333°E / 56.36667; 26.18333
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Līvānu novads
Pilsētas tiesības kopš 1926. gada
Citi
nosaukumi		 vācu: Livenhof
latgaliešu: Leivuons
Platība[1]
 • Kopējā 6,4 km2
 • sauszeme 5,8 km2
 • ūdens 0,6 km2
Iedzīvotāji (2024)[2]
 • kopā 6 790
 • blīvums 1 170,7 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-5316
Mājaslapa www.livani.lv
Līvāni Vikikrātuvē

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Līvānu mājas ar armijas radiosakaru torni Latvijas brīvības cīņu laikā ar sašauto Sv. Miķeļa katoļu baznīcu fonā (no Landesvēra virsnieka albuma).
 
Līvānu pamatskola ap 1930. gadu.

Līdz 13. gadsimta sākumam tagadējo Līvānu teritorija atradās Jersikas ķēniņvalsts sastāvā. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka šeit pie senā vikingu Daugavas ūdensceļa atradies pilskalns ar apmetni, kurā atrasti 10.—11. gadsimta sudraba monētu un stienīšu depozīti. Uzskata, ka šeit varētu būt bijis Lepenes jeb Lepones pilsnovada centrs.[5] Arī Ernests Brastiņš domāja, ka Lepene atrodusies starp Krustpili un Jersiku. 1255. gada 31. martā Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma apstiprināja viņa īpašumā Letijas teritorijā Lepones pili un Jersikas pilskalnu.[6] Iespējams, ka Livonijas krusta karu laikā ap 1273. gadu Līvānos notika kauja ar lietuviešiem pie Dubnas (Dubenâ).[7] 1289. gadā Dubnas pils pieminēta kā arhibīskapa vasaļa Johana no Bardevišas (Johannes de Bardewisch) īpašums.

1533. gadā Rīgas arhibīskapa vasalis Līvens šeit dibināja miestiņu, no viņa vārda esot cēlies vietas nosaukums (Lievenhof).[8] Tomēr Līvāni dēvēti arī citos līdzīgos vārdos (Limehnen, Libenen, Livenen). Pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma Līvāni nokļuva Livonijas Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Līvānu muiža no 1677. gada piederēja poļu magnātam Leonardam Pocijam, kas 1678. gadā Līvānos uzcēla koka baznīcu, ko 1685. gadā Latgales-Piltenes bīskaps Nikolajs Poplavskis konsekrēja kā Svētā Erceņģeļa Miķeļa baznīcu.

Pēc Latgales pievienošanas Krievijas Impērijai (1772) Līvāniem 1824. gadā piešķīra miesta tiesības. Miests strauji attīstījās pēc Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa atklāšanas 1861. gadā. Vienlaicīgi atklāja arī jaunu mūra baznīcu, kuras būvniecību atbalstīja Krustpils pils barons Korfs, kam šajā laikā piederēja arī Līvānu muiža.

Pirmā pasaules kara laikā Līvāni vairākus gadus atradās frontes līnijas tuvumā, tāpēc artilērijas apšaudēs tika sagrautas daudzas ēkas. Latvijas brīvības cīņu laikā miestu 1918. gada decembrī ieņēma Padomju Latvijas armija, no 1919. gada 7. jūnija līdz 27. augustam pie Līvāniem notika trīs kaujas, kurās Latvijas bruņotajiem spēkiem neizdevās ieņemt stratēģiski svarīgās pozīcijas pie Dubnas ietekas Daugavā. Ceturtā kauja notika 1919. gada 3. oktobrī, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks un Baltijas landesvērs beidzot ieņēma Līvānus.[9] 1920. gada agrārajā reformā Līvānu muižu sadalīja 153 vienībās 1533 ha kopplatībā. Daļu muižas centra ēku (Zirgu pasta staciju) piešķīra Latvijas pastam. 1926. gadā Līvāniem piešķīra pilsētas tiesības, 1922. gadā atjaunoja stikla fabriku un ierīkoja lielu kūdras fabriku.

Otrā pasaules kara laikā Līvānus 1941. gada 29. jūnijā ieņēma Vērmahts, bet 1944. gada 1. augustā Sarkanā armija. Pēc kara tie bija Līvānu rajona centrs (1950—1959).

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu

Līvāni atrodas Viduslatvijas zemienes Jersikas līdzenumā, uz rietumiem no Līvāniem pāri Daugavai atrodas Aknīstes nolaidenums.

Vidējā gaisa temperatūra janvārī ir −6,5 °C, jūlijā — +16,5 — +17 °C. Nokrišņu daudzums 800 mm gadā, bezsala perioda vidējais ilgums 145-150 dienas.[10]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

labot šo sadaļu

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[11]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
18972 658—    
19054 500+69.3%
19143 600−20.0%
19201 888−47.6%
19353 527+86.8%
GadsIedz.±%
19432 887−18.1%
19595 305+83.8%
19705 841+10.1%
19799 555+63.6%
198912 263+28.3%
GadsIedz.±%
200010 196−16.9%
20118 189−19.7%
20217 016−14.3%

Rūpniecība

labot šo sadaļu

Pēc Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa atklāšanas 1861. gadā Līvānos uzsākas rūpniecības attīstība. 1872. gadā barons N. Korfs uzcēla celulozes fabriku, bet ap 1887. gadu vācu tirgotājs Jūliuss Fogess nodibināja stikla fabriku. 20. gadsimta sākumā Līvānos atradās divas lielākās stikla fabrikas Latvijā.[12][13]

No 2014. gada Līvāni bija viena no ekonomiski visstraujāk augošajām Latvijas pilsētām, 2022. gadā sasniedzot 1. vietu. Tas notiek, galvenokārt pateicoties optiskās šķiedras ražošanai.[14]

Optiskās šķiedras ražošana

labot šo sadaļu

Līvānos optiskās šķiedras ražošana aizsākās 1983. gadā Līvānu stikla fabrikā PSRS militāro pasūtījumu apkalpošanai,[15] bet ar 1994. gadu, privatizējot nelielo ražotni, sadarbībā ar Vācijas "Ceram Optec" tika izveidota SIA "Anda Optec", kura ātri ieguva svarīgus klientus ārzemēs un piecu gadu laikā kļuva par lielāko pilsētas ražošanas uzņēmumu, specializējoties šķiedras ražošanā, kurā izmanto gaismas vada serdeni no kvarca.[16] Citi produkcijas virzieni bija optiskie instrumenti, ieskaitot lāzerterapijai paredzētos, un gaismas vadi un to kūļi.[16] 2014. gadā "Ceram Optec" pārcēla uz Līvāniem savu Vācijas ražotni.[17] 2020. gadā optisko šķiedru pilsētā ražoja divi uzņēmumi — "Ceram Optec" un "Lightguide", kas ar nosaukumu "Z-Light" 2004. gadā bija izveidota uz agrākās Līvānu bioķīmiskās rūpnīcas bāzes.[18][19][20] Tā citi bieži izmantoti nosaukumi ir "Light Guide Optics International" un "LG Optics".[20][21] "Lightguide" sadarbojies ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas, kā arī ar tās Atomfizikas un spektroskopijas institūtu.[19] 2018. gadā "Lightguide" pievienojās Latgales Speciālajai ekonomiskajai zonai un sāka ražot medicīnas katetrus.[20] 2019. gadā tas saražoja vairāk nekā pusi no pasaulē nierakmeņu un prostatas vēža novēršanai nepieciešamā instrumentārija.[21] 2022. gadā firmai piederēja 80% pasaules katetru tirgus.[20]

Līvānu stikla fabrika

labot šo sadaļu
 
Līvānu stikla izstrādājuma paraugs
Pamatraksts: Līvānu stikla fabrika

Fogesa laikā fabrikas galvenā produkcija bija dažāda izmēra pudeles. 1904. gadā fabriku pārņēma „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrība”. 1908. gadā tika uzbūvēta korķu fabrika. Pirmā pasaules kara laikā fabrikas iekārtas izveda uz Krieviju, bet pati fabrika nodega.

1922. gadā tika uzcelts jauns stikla fabrikas korpuss. Fabrikas īpašnieks bija akciju sabiedrība "Latvijas stikls".[22] Taču arī šoreiz fabrika kļuva maksātnespējīga un 1935. gadā likvidēta.

1944. gada 13. oktobrī Līvānos agrāko stikla pūtēju vadībā tika pieņemts lēmums par stikla fabrikas atjaunošanu.[23] Ceham nolēma izmantot kādreizējās muižas rijas mūra sienas. 1945. gadā cehs deva pirmo produkciju.

1957. gada jūlijā stikla ražošanas cehs kļuva par patstāvīgu uzņēmumu — Līvānu stikla fabriku (LSF), kas saražoja 1,7 miljonus dažādu stikla izstrādājumu gadā. Fabrika pamazām būvēja jaunus cehus, iekārtas un infrastruktūru darbiniekiem. Šao lakā Līvānu stikla fabriku varēja uzskatīt par pilsētas vizītkarti, jo tās ražojumi bija plaši pazīstami arī ārpus Latvijas.

1975. gadā tika iegūts pirmais krāsainais stikls, 1981. gadā sāka ražot bezkrāsaino kristālu, 1986. gadā bija apgūta optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošana. 1987. gadā fabrikā strādāja ap 1 000 cilvēku, produkcija tika eksportēta uz ārvalstīm.

Pie fabrikas tika izveidots vienīgais Baltijas republikās stikla muzejs, kuru līdz 1987. gadam apciemoja 30 000 apmeklētāju.

1994. gadā Līvānu stikla fabrika pārtapa par akciju sabiedrību "Līvānu stikls". Kopš 2001. gada tā pastāvēja kā Vācijas kompānijas "Herner Glass" meitasuzņēmums SIA "Lettglass", līdz beidzot bankrotēja 2008. gadā.[13]

Cilvēki

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 30 jūlijs 2024.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  3. ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. ↑ «Latvīšu volūdys ekspertu komisejis Latgalīšu rokstu volūdys apakškomisejis svareiguokī lāmumi 2019. godā». Valsts valodas centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. Novembris. Skatīts: 2020. gada 3. janvārī.
  5. ↑ J. Döring. Der Pilskalns in Schlossberg, mutmaβlich das alte Gercike. — Sb. Kurl., 1878, S. 63—65.
  6. ↑ «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments nr. 419.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 5. decembrī.
  7. ↑ Boļislavs Brežgo. Latgolas inventari un generalmēreišonas zem'u aproksti, 1665.-1784. Daugavpils: Vl. Lōča izd., 1943 . — 81
  8. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XII sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 23839. sleja.
  9. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 23 844-23 845. sleja.
  10. ↑ Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
  11. ↑ OSP
  12. ↑ Ilona Paukšte. «Līvānu pilsētas Zaļās ielas vēsture un ievērojamākie objekti» (Projekta darbs). Līvānu ģimnāzija, 2003. 7–8. lpp. Skatīts: 2020-02-23.
  13. ↑ 13,0 13,1 Ilze Rajecka. «Līvānu stikla fabrikas vēsture.». latgalesamatnieki.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. februārī. Skatīts: 2016. gada 1. janvārī.
  14. ↑ Delfi. «Vairākām pašvaldībām uzrāviens, bet citviet situācija kritiska, liecina pētījums». www.delfi.lv (latviešu), 2023-06-15. Skatīts: 2023-06-18.
  15. ↑ «Labs of Latvia». labsoflatvia.com (latviešu). Skatīts: 2023-06-18.
  16. ↑ 16,0 16,1 vestnesis.lv. «'Anda Optec' nu lielākais Līvānos - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-18.
  17. ↑ «History / CeramOptec». www.ceramoptec.com. Skatīts: 2023-06-18.
  18. ↑ Latvijas Universitāte. «Līvāni - optiskās šķiedras galvaspilsēta».
  19. ↑ 19,0 19,1 «The world’s leading optical fiber production lab». Lightguide (en-US). Skatīts: 2023-06-18.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 «Līvānos optiskās šķiedras uzņēmums attīstībā iegulda 24 miljonus eiro». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-18.
  21. ↑ 21,0 21,1 «Kā Līvāni kļūst par pasaules optiskās šķiedras citadeli». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2023-06-18.
  22. ↑ «Akciju sabiedrība Latvijas Stikls». www.periodika.lv. 1924-08-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-02-23.
  23. ↑ «Laikmeta zīmes: Līvānu stikls un pārējie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 17. novembrī. Skatīts: 2020. gada 24. februārī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Līvāni&oldid=4154393"