Mario Gabriēle Andreti (itāļu: Mario Gabriele Andretti; dzimis 1940. gada 28. februārī) ir itāļu izcelsmes ASV bijušais sacīkšu pilots. Viņš ir viens no trim braucējiem (līdz ar Denu Gērniju un Huanu Pablo Montoiju), kas ir uzvarējis vismaz vienu sacīksti Formula 1, NASCAR un ASV Champ Car sacensībās.

Mario Andreti
Mario Andretti
Mario Andreti 2017. gadā
Personas dati
Dzimis 1940. gada 28. februārī (84 gadi)
Valsts karogs: Itālija Montona, Itālija (tagad Karogs: Horvātija Horvātija)
Pārstāvētā valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Formula 1 karjera
Sezonas 1968—1972, 1974—1982
Sacīkstes 131 (128 starti)
Čempiona tituli 1 (1978)
Uzvaras posmos 12
Pjedestāli posmos 19
Pole position 18
Ātrākie apļi 10
Pirmās sacīkstes 1968. gada ASV Grand Prix
Pirmā uzvara 1971. gada Dienvidāfrikas Grand Prix
Pēdējā uzvara 1978. gada Nīderlandes Grand Prix
Pēdējās sacīkstes 1982. gada Cēzara Pils Grand Prix

Mario Andreti ir 1978. gada Formula 1 pasaules čempions, un viņš ir vienīgais braucējs, kurš ir uzvarējis Formula 1 pasaules čempionātā, Indianapolis 500 (1969) un Daytona 500 (1967) sacensībās. Viņa uzvara 1978. gada Nīderlandes Grand Prix ir līdz šim pēdējā reize, kad Formula 1 sacensībās uzvarēja braucējs no ASV. Vairāki Mario Andreti ģimenes locekļi arī ir nodarbojušies ar autosportu. Viņa dēls Maikls ir viens no uzvarām bagātākajiem ASV Champ Car braucējiem.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzīves sākums Itālijā

labot šo sadaļu
 
Piemiņas plāksne pie Mario Andreti dzimšanas vietas Motovunā

Mario Andreti un viņa dvīņubrālis Aldo piedzima 1940. gada 28. februārī Itālijas pilsētā Montonā lauksaimnieka Alvizes un viņa sievas Rinas ģimenē.[1] Montona atradās Istrijas reģionā, kas pēc Otrā pasaules kara tika pievienots Dienvidslāvijai. 1948. gadā Andreti ģimene pameta Istriju, un nonāca bēgļu nometnē Lukā.[2] Montonas pilsēta mūsdienās ir pārsaukta par Motovunu un atrodas Horvātijas teritorijā.

Andreti aizraušanās ar autosportu sākās vēl dzīvojot Itālijā. 1954. gadā viņš skatījās Mille Miglia sacensības, kā rezultātā viņš kļuva par sacīkšu uzvarētāja Alberto Askari fanu. Vēlāk tajā pašā gadā viņš apmeklēja Itālijas Grand Prix Moncā.[3][4]

Alvize Andreti uzturēja kontaktu ar savu ASV dzīvojošo svaini. Andreti ģimenei vajadzēja trīs gadus, lai iegūtu vīzu ceļošanai uz ASV. Alvize Andreti teica ģimenei, ka viņi pārcelsies uz ASV uz pieciem gadiem, un tad atgriezīsies Itālijā. Kad viņi 1955. gada jūnijā ieradās Nazaretas pilsētiņā Pensilvānijā, ģimenei bija 125 ASV dolāri, un viņi nerunāja angliski.[5] Mario un Aldo Andreti strādāja sava tēvoča garāžā, un nopelnīja naudu mašīnai. Ar šo mašīnu viņi 1959. gadā sāka piedalīties autosacīkstēs. Viņu vecāki par to uzzināja, kad Aldo guva galvaskausa traumu sacensībās tā paša gada beigās.[1]

Mario Andreti mērķis bija piedalīties atklāto riteņu (open-wheel) sacensībās.[1] No 1961. līdz 1963. gadam viņš piedalījās midget klases sacensībās. 1964. gadā viņš pirmoreiz piedalījās sprint car sacensībās, un tajā pašā gadā debitēja arī ASV augstākajā atklāto riteņu čempionātā jeb Champ Car. Viņš 1965. gadā izcīnīja savu pirmo Champ Car uzvaru, un tajā pašā gadā kļuva par Indianapolis 500 sacensību gada debitantu, finišējot trešajā vietā. Tas viņam palīdzēja jau savā otrajā sezonā kļūt par čempionu. Andreti 25 gadu vecumā bija visu laiku jaunākais Champ Car čempions.[6] Andreti kļuva par čempionu arī 1966. gadā, uzvarot 8 no 15 posmiem.[1] 1969. gadā Andreti izcīnīja savu trešo titulu, kā arī uzvarēja Indianapolis 500 sacensībās. Tā bija Mario Andreti vienīgā uzvara Indianapolis 500, kaut arī viņš savas karjeras laikā šajās sacensībās piedalījās 29 reizes. Andreti ģimenes neveiksmes Indianapolis 500 sacensībās ir iesauktas par «Andreti lāstu».[7]

1960. gados Andreti piedalījās arī United States Auto Club (USAC) stock car sacensībās. 1967. gadā viņš izcīnīja savu pirmo uzvaru USAC sacensībās, un čempionātu noslēdza 7. vietā. Andreti savas karjeras laikā piedalījās 14 NASCAR posmos, tostarp 1967. gada Daytona 500 sacensībās, kurās viņš uzvarēja.

1964. gadā Mario Andreti kļuva par ASV pilsoni.[8]

 
Andreti (priekšplānā) un komandas biedrs Ronijs Petersons 1978. gada Nīderlandes Grand Prix

Savā pirmajā Indianapolis 500 1965. gadā Andreti iepazinās ar Lotus sacīkšu komandas vadītāju Kolinu Čepmenu. Andreti Čepmenam izteica vēlmi kādudien piedalīties Formula 1 sacensībās, un Čepmens viņam pateica piezvanīt, kad viņš būs gatavs.[9] 1968. gadā Andreti jutās gatavs, un savās debijas sacensībās ASV Grand Prix izcīnīja pole position (kvalificējās startam sacensībās no pirmās vietas).[10] Turpmākajos gados Andreti mēdza šad un tad piedalīties Formula 1 sacensībās, tajā pašā laikā turpinot piedalīties ASV čempionātos. Andreti šajā laikā pārstāvēja Lotus, March un Ferrari komandas. Viņš izcīnīja savu pirmo uzvaru 1971. gada Dienvidāfrikas Grand Prix, pārstāvot Ferrari komandu.[10]

1975. gadā Andreti pirmoreiz piedalījās pilnā Formula 1 pasaules čempionāta sezonā. Viņš šajā laikā pārstāvēja Parnelli komandu, kura tikko bija sākusi dalību Formula 1. Parnelli iepriekš ar panākumiem piedalījās Formula 5000 un Champ Car sacensībās. Komanda 1976. gada sākumā pārtrauca dalību Formula 1, un Andreti atgriezās Lotus komandā. Lotus tobrīd bija vājāka, nekā iepriekš, jo nespēja aizvietot veiksmīgo Lotus 72 modeli. Andreti palīdzēja uzlabot jauno Lotus 77, un sezonas noslēdzošajā sacīkstē Japānas Grand Prix Andreti uzvarēja, apsteidzot visus pārējos braucējus par apli.[10]

Lotus kopš 1975. gada vidus eksperimentēja ar sacīkšu auto zemes efektu (angļu: ground effect). Ar tā palīdzību auto tiek piespiests ciešāk pie zemes, tā palielinot saķeri ar asfaltu. Andreti palīdzēja pielāgot mašīnu uzstādījumus katrai trasei, un viņam palīdzēja ASV ovālu sacensībās gūtā pieredze.[11] Pateicoties zemes efekta eksperimentiem, 1977. gadā Lotus spēra soli uz priekšu, un Andreti uzvarēja četros no 17 sezonas posmiem — vairāk nekā jebkurš cits braucējs. Tehnisku problēmu un avāriju dēļ viņš daudzās sacensībās izstājās, un čempionāta kopvērtējumā bija 3. vietā. 1978. gadā Andreti uzvarēja sešos posmos, un kļuva par pasaules čempionu. Viņš nodrošināja titulu Itālijas Grand Prix, taču to nesvinēja, jo tajā pašā sacīkstē viņa komandas biedrs Ronijs Petersons guva smagas traumas, no kurām naktī nomira.[5]

Pēc 1978. gada Andreti vairs neuzvarēja nevienā Formula 1 pasaules čempionāta posmā. Lotus jaunie modeļi nebija tik konkurētspējīgi, un nākamo divu gadu laikā Andreti tikai vienu reizi pabeidza sacīksti labāko trijniekā. Viņš 1981. gadā pievienojās Alfa Romeo komandai, taču bija vīlies «absurdajās» zemes efekta mašīnās, ar kurām tobrīd brauca visas komandas.[12] Andreti 1981. gada beigās aizgāja no Formula 1, taču 1982. gadā atgriezās vēl uz dažām sacensībām. Vispirms viņš Williams komandā uz vienu sacīksti aizvietoja Karlosu Reutemanu, kurš pēc sezonas otrā posma nolēma beigt karjeru. Pēc tam viņš aizvietoja Ferrari braucēju Didjē Pironi sezonas pēdējos divos posmos pēc tam, kad Pironi guva nopietnas kāju traumas.[10]

1984. gadā Andreti bija gatavs aizvietot Renault braucēju Patriku Tambē Detroitas Grand Prix gadījumā, ja Tambē nebūs atguvies no kājas lūzuma. Tambē nokārtoja medicīniskās pārbaudes un piedalījās sacīkstē.[13]

Atgriešanās ASV

labot šo sadaļu
 
Andreti Indy Car sacensībās 1991. gadā

Līdzās dalībai Formula 1 čempionātā, Andreti turpināja piedalīties sacensībās ASV, un izlaida Indianapolis 500 tikai 1979. gadā. 1982. gadā viņš pirmo reizi pilnu Indy Car sezonu. Indy Car bija jauns čempionāts, ko rīkoja CART organizācija, un kas pārņēma kādreizējo USAC Champ Car čempionāta nišu.[14] 1983. gadā Andreti sāka ilggadēju sadarbību ar jauno Newman/Haas Racing komandu. 1984. gadā viņš kļuva par Indy Car čempionu, tā izcīnot savu ceturto titulu ASV augstākā līmeņa atklāto riteņu sacensībās (Champ Car).

1989. gadā Newman/Haas komandai pievienojās Mario dēls Maikls. Viņi bija pirmais tēva un dēla duets, kas kopā piedalījās Champ Car sacensībās. Viņi kopā piedalījās arī IMSA GT izturības sacensībās.[3] 1991. gadā Maikls Andreti kļuva par Indy Car čempionu, un Mario bija 7. vietā sezonas kopvērtējumā. Mario Andreti izcīnīja savu pēdējo Indy Car uzvaru 1993. gadā Fīniksas trasē.[15] Šī uzvara 53 gadu un 34 dienu vecumā padarīja Andreti par visu laiku vecāko Indy Car uzvarētāju.[15] Andreti savas pēdējās sacensības aizvadīja 1994. gadā.

Izturības sacensības

labot šo sadaļu

Paralēli citām sacensībām, Andreti kopš 1965. gada piedalījās izturības sacensībās. Viņš trīs reizes ir uzvarējis Sebringas 12 stundu sacīkstēs (1967., 1970. un 1972. gadā),[5] kā arī Deitonas 24 stundu sacīkstēs 1972. gadā.[6] Viņš sākotnēji pārstāvēja Holman Moody komandu, bet no 1971. gada sāka braukt Ferrari komandā. Kopā ar Žakiju Iksu viņš uzvarēja vairākās sacensībās, un 1972. gadā palīdzēja Ferrari uzvarēt Pasaules Sportscar čempionātā. Andreti ir piedalījies arī Can-Am sacensībās 1960. un 1970. gados.

Mario Andreti no 1966. līdz 2000. gadam ir vairākkārt piedalījies Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Viņš vairākas reizes piedalījās vienā ekipāžā ar savu dēlu Maiklu, un 1988. gadā Mario un Maikls piedalījās vienā ekipāžā ar Mario brāļa Aldo dēlu Džonu. Viņi izcīnīja 6. vietu. Mario Andreti vistuvāk uzvarai bija 1995. gadā, kad Courage Competition komandas sastāvā viņš finišēja 2. vietā.

Privātā dzīve

labot šo sadaļu
 
Mario Andreti un viņa brāļadēls Džons 2007. gadā

Mario Andreti sieva Dī Enna (angļu: Dee Ann Andretti) bija dzimusi Nazaretas pilsētiņā, kur pēc ierašanās ASV apmetās Andreti ģimene. Viņa iemācīja Mario Andreti angļu valodu, un viņi apprecējās 1961. gada 25. novembrī.[16] Dī Enna nomira 2018. gada 2. jūlijā no sirdstriekas.[17] Viņu dēli Maikls un Džefs arī nodarbojās ar autosportu, un abi piedalījās Indy Car čempionātā. Maikls Andreti ir Andretti Autosport sacīkšu komandas dibinātājs un vadītājs. Maikla dēls Marko Andreti kopš 2006. gada piedalās IndyCar Series.

Mario Andreti ierunāja 1967. gada Ford Fairlane mašīnu 2006. gada animācijas filmā «Vāģi». Tā ir atsauce uz viņa uzvaru 1967. gada Daytona 500 sacensībās.

Mario dvīņubrālis Aldo nomira 2020. gada 30. decembrī. Viņa dēli Edams un Džons, kā arī Džona dēls Džerets, ir nodarbojušies ar autosportu.

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 «National Sprint Car Hall of Fame Inductees (angliski)». National Sprint Car Hall of Fame. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  2. «Montona Napa Valley Estate Wines (angliski)». Andretti Winery. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  3. 3,0 3,1 «Texaco/Havoline CART History Mario Andretti (angliski)». Texaco/Havoline. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 22. decembrī. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  4. «Biography (angliski)». Motorsports Hall of Fame of America. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  5. 5,0 5,1 5,2 Larry Schwartz. «Super Mario had speed to burn (angliski)». ESPN. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  6. 6,0 6,1 Mattijs Diepraam, Rainer Nyberg. «THE CHAMPIONS / Mario Andretti (angliski)». 8W. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  7. Steve Crowe. «What curse? Andretti is back at Indy (angliski)». Knight Ridder. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  8. «Mario Andretti (angliski)». ESPN. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 20. Jūlijs. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  9. Taylor, Simon (2007. gada marts). "Lunch with ... Mario Andretti (angliski)". Motorsport LXXXIII: 36.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 Gerald Donaldson. «Mario Andretti (angliski)». Formula 1. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  11. Doug Nye. Autocourse History of the Grand Prix car 1966 – 1985 (angliski). Hazleton Publishing, 1986. 95.—97. lpp. ISBN 0-905138-37-6.
  12. Nigel Roebuck. Grand Prix Greats (angliski). Patrick Stephens Ltd, 1986. 24. lpp. ISBN 0-85059-792-7.
  13. «USA East 1984 • STATS F1 (franciski)». statsf1.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. Janvāris. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  14. Maurice Hamilton (ed.). Autocourse 1983 – 1984 (angliski). Hazleton Publishing, 1983. 219. lpp. ISBN 0-905138-25-2.
  15. 15,0 15,1 «Andretti Races to Victory». The New York Times. 1993. gada 5. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  16. «Andretti's only Indy 500 win came in 1969 (angliski)». ESPN Classic. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.
  17. «Dee Ann Andretti passes away (angliski)». Racer Magazine. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Sporta tituli
Priekštecis:
  Nikijs Lauda
Formula 1 pasaules čempions
1978
Pēctecis:
  Džodijs Šekters