Muhameds

Daļa no kategorijas:; ; Islāms;
	Ticības uzskati (akīda)
	Dievs · Islāma monoteisms; Eņģeļi · Dieva Grāmatas; Nākamā dzīve · Kadars; Muhameds · Pārējie pravieši
	Prakse
	Ticības apliecinājums · Lūgšana ; Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums
	Svētie raksti un likumi
	Korāns · Sunna · Hadīts; Fikhs · Šariats
	Vēsture un vadītāji
	Vēstures hronoloģija · Sahaba ; Sunnīti · Šiīti; Kalamisti · Sūfiji; Rašidūni · Šiītu imāmi
	Kultūra un sabiedrība
	Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla; Kalendārs · Bērni; Demogrāfija · Svētki; Mošejas · Filozofija; Zinātne · Sievietes; Politika · Sludināšana
	Islāms un citas reliģijas
	Kristietība · Jūdaisms; Hinduisms · Sikhisms · Džainisms
	Skatīt arī
	Kritika · Islāmafobija; Islāma terminu rādītājs
	s; d; l;

Muhameds (arābu: محمد, Muḥammad, saukts arī par Mohamedu, Muhammadu, Mehmetu, Mahometu, dzimis ap 570. gadu m.ē., miris 632. gada 8. jūnijā) bija arābu sludinātājs no Mekas, kareivīgs beduīnu tirgotājs, kuru islāma ticīgie — musulmaņi uzskata par pēdējo Dieva pravieti.^[1]^[2]^[3] 9. g.s. sākumā Muhameda biogrāfiju pierakstīja Ibn Hišāms (Ibn Hišām) no Ibn Ishāka (Ibn Isḥāq) apkopotajiem materiāliem.^[4]

Muhameds (labajā pusē) ar saviem piekritējiem (14. gadsimta zīmējums al-Bīrūnī grāmatai *Athar al-Baqiya ’an al-Qurun al-Chaliya*).

Vārds „Muhameds” rakstīts islāma kaligrāfijas jaunajā stilā, kuru XVII gs. sāka osmaņu mākslinieks Hafizs Osmans.

Dzīvesgājums

Dzimis Mekā aptuveni 570. gadā Abdula Banu Hašima ģimenē. Viņa tēvs miris jau pirms Muhameda piedzimšanas un viņa māte Amina mirusi, kad dēlam bija tikai 6 gadi, tad divus gadus līdz savai nāvei par viņu gādāja vectēvs Abduls Muttalibs. Muhameds 8 gadu vecumā nokļuva sava tēvoča Abu Taliba pārraudzībā un tēvocis viņu 12 gadu vecumā paņēma līdzi kādā tirdzniecības ceļojumā uz ziemeļiem. Tolaik Mekas iedzīvotāju ticēja galvenajam dievam, bet par saikni starp galveno dievu un sevi viņi uzskatīja dažādas citas dievības. Tika arī praktizēts svētceļojums uz Kaabu Mekā. Meka bija ne tikai nozīmīgs reliģisks, bet arī tirdzniecības centrs, jo caur šejieni no dienvidos esošās Jemenas ceļoja karavānas uz Sīriju.

Muhameda pirmā aukle Umm Aiman bija kristiete no Abesīnijas. Kad jauneklis sasniedza 20 gadu vecumu, viņu pieņēma darbā turīga atraitne Hadīdža bint Huvailida, kas bija par viņu 15 gadus vecāka. Viņi apprecējās un kopā 25 gadus nodzīvoja Mekā, kur bija Muhameds bija soģis starp cilts grupējumiem un karavānu laupīšanas ekspedīciju vadonis.

610. gadā Muhameds Hiras alā pie Mekas 40 gadu vecumā piedzīvojis pirmo Korāna atklāsmi (Sūra 96-1). Ar to sākās viņa pravieša gaitas. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abesīniju, lai lūgtu kristiešu valdniekam patvērumu.^{[nepieciešama atsauce]}

619. gadā nomira Muhameda tēvocis Abū Tālibs un sieva Hadīdža. Nākamajā gadā, saskaņā ar Korānu (Sūra 17:1) notika tā sauktais Muhameda Nakts ceļojums un Debesbraukšana, kurā Muhamedu pavadīja Erceņģelis Gabriels no Mekas svētnīcas uz mošeju Jeruzalemē un tad debesīs.

Medīna (Jatriba)

Ap 620. gadu daži cilvēki no Jatribas, aptuveni 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satika Muhamedu sava svētceļojuma laikā un pārgāja viņa ticībā. Nākamajā gadā ļoti daudzi Jatribas iedzīvotāji jau bija pārgājuši viņa ticībā un uzaicināja pašu Muhamedu patverties Jatribā, apsolot viņu atbalstīt. Uz turieni sākās musulmaņu pārcelšanās un tad uz turieni pārcēlās arī pats Pravietis. Pārcelšanās uz Jatribu tika vēlāk uzskatīta par musulmaņu kalendāra sākumu. Ieradies Jatribā, Muhameds uzbūvēja pirmo Islāma mošeju un tur pavadīja lielāko daļu sava laika.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija uzaicinājuši Muhamedu, bija Jatribas cilšu samierināšana. Esot Jatribā, Muhameds panāca savstarpējas solidaritātes pakta noslēgšanu starp imigrantiem („muhajirun”) un musulmaņiem („ansar”). Šāda savienība, kas balstījās uz ticības, nevis cilts principu, bija jaunievedums vecajā sociālajā kārtībā.^{[nepieciešama atsauce]} Muhameds arī panāca vienošanos ar visām Jatribas ciltīm par to, ka visas ciltis viena otru aizstāvēs uzbrukuma gadījumā. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, ieskaitot jūdus, un katrai bija tiesības praktizēt savu noteikto reliģiju.^{[nepieciešama atsauce]} Jatribā Islāms ļoti ātri izplatījās un tādēļ pilsēta tika saukta par Madinat al-Nabi (Pravieša pilsēta), jeb īsāk — Medīna (no arābu val. — pilsēta). Šajā periodā atklāsmēs tika noteikti sabiedriskās un individuālās kārtības un sadzīves pamati. Otrajā gadā kopš ierašanās Medīnā (turpmāk — 2. g. pc) Korāna atklāsmēs pavēlēts musulmaņiem karot (džihāds). Pie Medīnas tādēļ notika vairākas militāras sadursmes ar Mekas "neticīgajiem." 6. g. pc Mekas iedzīvotāji aizliedza musulmaņiem ierasties svētceļojumā uz Meku. Pēc sadursmes sekoja sarunas, kurās musulmaņi piekāpās un pieņēma nosacījumu, ka viņi varēs doties svētceļojumā nākamajā gadā un uz 10 gadiem tika noslēgts neuzbrukšanas līgums. Tomēr 8. g. pc Mekas sabiedrotie pārkāpa līgumu.^{[nepieciešama atsauce]}

Musulmaņi devās atbildes uzbrukumā Mekai un Mekas vadoņi padevās bez pretošanās un pieņēma islāmu. Sākot ar šo notikumu, visas citas arābu ciltis sūtīja uz Meku pie Muhameda, lai noslēgtu ar viņu mieru. 632. gadā Muhameds devās svētceļojumā uz Meku un Žēlsirdības kalnā teica savu atvadu uzrunu, pasludinot vienlīdzību un brālību visu musulmaņu starpā. Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pārgājusi Islāmā un visas karojošās ciltis bija apvienojušās zem viena vadītāja. Uzreiz pēc viņa atgriešanās Medīnā 632. gadā (10. g. pc), Muhameds saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira.

Pēc vadoņa nāves viņa lomu pārņēma Abū Bekrs (632—634), kam sekoja Umars Ibnelhatābs (634—644), Osmāns Ibn Afāns (644—656) un Alī ibn Abū Tālibs (656—661). Šos četrus valdniekus islāma sekotāji sauc par Taisni vadītajiem kalifiem.^{[nepieciešama atsauce]}

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Muhameds.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Муртазин М. РОЛЬ ПРОРОКА МУХАММАДА В СЕГОДНЯШНЕМ МИРЕ
Mohammed Image Archive

Atsauces

↑ Leons Taivans, "Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts", ISBN 978-9984-46-309-4
↑ Cook, Michael. Muhammad. Oxford University Press, 1983. ISBN 0-19-287605-8.
↑ "Sira" (angliski)
↑ Donner, Fred McGraw (1998). Narratives of Islamic origins: the beginnings of Islamic historical writing. Darwin Press. p. 132. ISBN 978-0-87850-127-4.

Korānā minētie pravieši
Ādam	Idris	Nuh	Hud	Saleh	Ibrahim	Lut	Ismail	Ishak	Jakub	Jusuf	Eijūb
آدم	ادريس	نوح	هود	صالح	إبراهيم	لوط	اسماعيل	اسحاق	يعقوب	يوسف	أيوب
Ādams	Ēnohs	Noa	Huds	Salehs	Abrahāms	Luts	Išmaēls	Īzāks	Jēkabs	Jāzeps	Ījabs

Shoaib	Mūsa	Hārun	Dhul-Kifl	Dāvud	Sulajman	Iljas	Al-Jasa	Jūnus	Zekerijja	Jahja	Isa	Muhammed
شعيب	موسى	هارون	ذو الكفل	داود	سليمان	إلياس	اليسع	يونس	زكريا	يحيى	عيسى	محمد
Jetrus	Mozus	Ārons	Dhul-Kifl	Dāvids	Zālamans	Elija	Eliša	Jons	Zaharija	Jānis Kristītājs	Jēzus	Muhameds	s d l

[1] Leons Taivans, "Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts", ISBN 978-9984-46-309-4

[2] Cook, Michael. Muhammad. Oxford University Press, 1983. ISBN 0-19-287605-8.

[3] "Sira" (angliski)

[4] Donner, Fred McGraw (1998). Narratives of Islamic origins: the beginnings of Islamic historical writing. Darwin Press. p. 132. ISBN 978-0-87850-127-4.

[1]

[2]

[3]

[4]