Ogres rajons

Ogres rajons bija administratīvā iedalījuma vienība LPSR (1949–1990) un Latvijas Republikas (1990–2009) sastāvā. Tas atradās Vidzemē un Zemgalē un robežojās ar Rīgas rajonu, Cēsu rajonu, Madonas rajonu, Aizkraukles rajonu un Bauskas rajonu. Rajona teritorijā atradās arī Latvijas ģeogrāfiskais centrs. Ogres rajona centrs bija Ogres pilsēta.

Ogres rajons
Ģerbonis
Novietojums
Galvenie dati
Rajona centrs::	Ogre
Platība :	1 843 km²
Iedzīvotāju skaits:	63 027
Pilsētas	Ikšķile Ķegums Lielvārde Ogre
Robežojās ar	Rīgas rajonu Cēsu rajonu Madonas rajonu Aizkraukles rajonu Bauskas rajonu
Mājaslapa	ogre.lv

Izveide un reorganizācija

1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Ogres apriņķis tika sadalīts Pļaviņu un Ogres rajonos. 1952.–1953. gadā Ogres rajons ietilpa Rīgas apgabalā. 1956. gadā Ogres rajonam pievienoja sadalītā Jaunjelgavas rajona ziemeļu daļu, bet 1959. gadā sadalītā Baldones rajona ziemeļu daļu Daugavas kreisajā krastā un Pļaviņu rajona rietumu daļu.

1967. gada 10. janvārī no Ogres rajona atkal tika atdalītas likvidēto Jaunjelgavas un Pļaviņu rajonu daļas un pievienotas jaunizveidotajam Stučkas rajonam. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā Ogres rajona ciemi tika pārdēvēti par pagastiem.

Teritoriālais iedalījums (1983)

Pilsētas

• Ogre

Pilsētciemati

• Ikšķile
• Ķegums ar lauku teritoriju
• Lielvārde ar lauku teritoriju

Ciemi

Birzgales - Jumpravas - Krapes - Ķeipenes - Lauberes - Lēdmanes - Madlienas - Mazozolu - Ogreslīču - Ogresgala - Rembates - Suntažu - Taurupes - Tīnūžu.

Teritoriālais iedalījums (2008)

Novadi

• Ikšķiles novads
  • Ikšķile
  • Ikšķiles lauku teritorija
• Ķeguma novads
  • Ķegums
  • Ķeguma lauku teritorija
  • Rembates pagasts
• Lielvārdes novads
  • Lielvārde
  • Lielvārdes lauku teritorija
• Ogres novads
  • Ogre
  • Ogresgala pagasts

Pagasti

Birzgales pagasts - Jumpravas pagasts - Krapes pagasts - Ķeipenes pagasts - Lauberes pagasts - Lēdmanes pagasts - Madlienas pagasts - Mazozolu pagasts - Meņģeles pagasts - Suntažu pagasts - Taurupes pagasts.

Vēsture

Pirms apmēram 10—14 tūkstošiem gadu no Latvijas teritorijas atkāpās pēdējais apledojums, atsedzot cilvēkiem jaunas, neapdzīvotas teritorijas. Kļuva siltāks, tundru nomainīja jaukto koku meži. Līdz ar šīm klimatiskajām pārmaiņām pirms apmēram 9 tūkstošiem gadu tagadējā Latvijas teritorijā ienāca pirmatnējās ciltis, kas nodarbojās ar medniecību un zvejniecību. Viena šāda cilšu apmešanās vieta, t.s. Laukskolas apmetne, atrasta netālu no Ogres rajona robežām - starp Saulkalni un Salaspili. Tas ar lielu varbūtību ļauj secināt, ka šīs ciltis ieceļojušas arī tagadējā Ogres rajona teritorijā. Cilvēki senatnē apmetās medībām un zvejai izdevīgās vietās. Tagadējā Ogres rajonā tās bija uz Daugavas, Ogres un Mazās Juglas upju ielejas, kur bija labi apstākļi dzīvošanai, jo upēs bija daudz zivju, bet apkaimes meži bija pilni ar zvēriem. Protams, galvenā nozīme bija Daugavai kā lielākajai upei, kas reizē kalpoja arī par nozīmīgu satiksmes ceļu caur mežainajiem apvidiem. Gar Daugavu u.c. upēm sāka veidoties arī pirmie sauszemes satiksmes ceļi. Apmēram 3. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējā Latvijas teritorijā ieceļoja somu cilšu senči, lībiešu priekšteči. Viņi dibināja savas apmetnes Daugavas, Mazās Juglas un Ogres krastos. Apmēram 2. gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijā ienāca pirmbaltu ciltis; tās izveidoja savas apmetnes arī Lielvārdes apkaimē, kur izveidojās lībiešu un baltu jaukti apdzīvota teritorija. Līdz ar baltu cilšu ierašanos attīstījās progresīvāks saimniekošanas veids - zemkopība un lopkopība, kas bija sevišķi attīstīta auglīgajā Daugavas ielejā. Par seno apdzīvotību gar Daugavu liecina daudzie pilskalni, apmetnes un senkapi. Piemēram, Kābeļu un Ankeršmitu senkapi un Vīnakalna pilskalns Ikšķiles novadā, Grīvu un Nariņu senkapi Tomes apkaimē, pilskalns Zilais kalns un Ķentes pilskalns Ogrē, Lielvārdes pilskalns un Lielvārdes Dieva kalna pilskalns u.c. Pilskalni, apmetnes un senkapi sastopami arī gar Ogres upi. Piemēram, Ogres novadā atrodas Indrānu apmetne, Krapes un Lēdmanes pagastā ir vairāki senkapi, Madlienas pagastā Uženu pilskalns, Mazozolu pagastā Ogres pilskalns, Baltiņu un Pelīcēnu senkapi u.c. Senas cilvēku apmešanās vietas ir arī gar Mazo Juglu. Ikšķiles novadā par to liecina Liepāderu senkapi, Suntažu pagastā "Lielā vīra gulta" jeb Ķoderu pilskalns un Kastrānes pilskalns, Ķeipenes pagastā Kalnegauriņu senkapi, Taurupes pagastā Pauņēnu senkapi u.c. Protams, ka daudzi pilskalni, nocietinājumu vietas un senkapi bijuši izveidoti arī pie mazākām upēm un ezeriem, jo tajos laikos ūdenstilpes pildīja arī aizsardzības funkcijas.

Mūsu ēras 9. — 10. gadsimtā tagadējai Ogres rajona teritorijai raksturīga jaukta cilšu apdzīvotība. Rajona rietumdaļā Daugavas abās pusēs pārsvarā dzīvojuši lībieši, bet tālāk uz dienvidiem - zemgaļi. Tagadējā Birzgales pagastā zemgaļi dzīvojuši jaukti ar sēļiem. Rajona ziemeļdaļā lībieši dzīvojuši jaukti ar latgaļiem. Vienīgi rajona austrumdaļa bijusi latgaļu cilšu apdzīvota. Protams, gar Daugavu kā ļoti svarīgu satiksmes artēriju bija sevišķi jaukta cilšu apdzīvotība. Reizēm pat vienā pilskalnā vai apmetnē dzīvoja dažādu cilšu piederīgie. Gadsimtiem ritot, lībieši un sēļi pamazām asimilējās un tika padzīti no savām iepriekšējām dzīvesvietām. Sevišķi intensīvi tas notika pēc vācu iebrukuma 12. — 13. gadsimtā. Šajā laikā tagadējā Ogres rajona austrumu daļa ietilpa latgaļu Kokneses un Jersikas senvalstīs, bet dienvidu daļa (Birzgales un Tomes apkaime) atradās zemgaļu Upmales zemēs, kas gan nebija īsta senvalsts. Šo valstisko veidojumu tālāko attīstību pārtrauca vācu iebrukums.

Ļoti liela nozīme kopš seniem laikiem bijusi Daugavas tirdzniecības ceļam. Daugavas ceļš pieminēts jau 5. gadsimtā skandināvu sāgās, kad gotlandieši pa Daugavu devušies uz Krieviju un tālāk uz Grieķiju, tas bija "ceļš no varjagiem uz grieķiem". Šo ceļu izmantoja gan Skandināvijas sirotāji vikingi, gan arī Baltijas tautu un krievu tirgotāji, braukdami tirgoties ar zvērādām, medu, vasku, metāliem, amatniecības izstrādājumiem utt. Par Daugavas nozīmi tirdzniecībā starp rietumiem un austrumiem liecina upes krastos atrastās daudzās arābu sudraba monētas - dirhemi u.c. No Daugavas ietekas jūrā preces tālāk tika vestas uz Rietumeiropu, Skandināviju. Šo tirdzniecības ceļu sargāja daudzie pilskalni, kas reizē bija arī tirdzniecības centri un muitas punkti. 13. gadsimtā, kad sākās vācu agresija Baltijā, vāciešu pirmais nolūks bija iegūt šo tirdzniecības ceļu savā kundzībā. Vācieši, iekarojot Latviju, ierīkoja savus atbalsta punktus gar Daugavas ūdensceļu - 1186. gadā Ikšķilē un 1229. gadā Lielvārdē tika uzceltas ordeņa mūra pilis. Ikšķile līdz Rīgas pilsētas izveidošanai 1201. gadā bija militārais un reliģiskais centrs Baltijā. 1223. gadā tika uzcelta bīskapa pils Suntažos un vēlāk arī Baltavā, tagadējā Mazozolu pagastā. No 14. gadsimta tagadējā Ogres rajona Daugavas labā krasta zemes piederēja Rīgas virsbīskapijai, bet kreisā krasta zemes - Livonijas ordenim.

Pirmās mūra celtnes Baltijā drupas, kas atrodas uz mākslīgi veidotās Svētā Meinarda salas.

No 1210. gada īpaši līgumi ar krievu kņazistēm un pilsētām regulēja krievu tirdzniecību pa Daugavu. Sevišķa nozīme bija tirgotājiem no Polockas, Vitebskas, kā arī no Smoļenskas, taču pamazām galveno lomu sāka spēlēt Rīgas tirgotāji, kas izkonkurēja krievus un rietumeiropiešus no Daugavas ūdensceļa. 14. gadsimtā tirdzniecība vēl vairāk aktivizējās ziemā gar Daugavu augšup un lejup pa sauszemes ceļu devās tirgotāju ragavu rindas. Uz rietumiem veda vasku, zvērādas, kokmateriālus, darvu, labību, bet uz austrumiem - vadmalu, sāli, garšvielas, vīnus u.c. preces. Livonijas karš (1558—1583) un Polijas—Zviedrijas karš 16. gadsimta otrajā pusē preču pievedumos sāka dominēt lini un kaņepāji, jo tie aizvien vairāk bija nepieciešami augošajai Rietumeiropas tekstilrūpniecībai un kuģniecības attīstībai (audumi, burām u.c.). Šajā laikā sevišķi rosīgi attīstījās Birzgales un Tomes apkaime, īpaši Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1640—1682). Šeit bija gan salpetra vārītavas, darvas un kaļķu cepļi, papīra un pulvera dzirnavas, gan arī lielgabalu rožu taisītavas. Kādu laiku šeit pat pienāca sauszemes tirdzniecības ceļi no Lietuvas. Preces Daugavas attekā izbūvētajā "liellaivu ostā", kas atradās pie Tomes muižas, tika pārkrautas liellaivās vai baržās. Lai vieglāk pārvarētu Daugavas krāces, sevišķa nozīme Daugavas kuģniecībā bija strūgām (platdibens liellaivām), kuru celtspēja sasniedza pat 190 tonnas. Ļoti krāčainās un seklās vietās, piemēram, pie Ķeguma, daļu preču reizēm izkrāva un veda tālāk pa zemes ceļiem.

Jau 13. gadsimtā arī tagadējā Ogres rajona teritorijā sāka veidoties pirmās muižas. Kā viena no pirmajām 1257. gadā dokumentos minētā Lielvārdes novada Pepolta ciema (tagad Jumpravas) muiža, kuru vēlāk pārdēvēja par Pargena muižu un kas piederēja Rīgas cisterciešu klostera mūķenēm. Ap 1440. gadu Pepolta muižu tautā sāka dēvēt par Jumpravmuižu, jo arhibīskaps Henings 1440. gadā, nospraužot muižu zemju robežas, Lielvārdes novadu sadalīja divās daļās - Lielvārdes un Lieljumpravas novados. Līdz tam laikam Lielvārdes novads bija plašāks, un tajā ietilpa arī tagadējie Lēdmanes un Krapes pagasti, bet novada robežas austrumos aizsniedzās pat līdz Aizkrauklei. Rietumdaļā Lielvārdes novada robeža bija pie Ķilupes. Šeit Lielvārdes novads robežojās ar Ikšķiles novadu. Šie ir divi lielākie novadi, kas fiksēti 16. gadsimta dokumentos. Šajā laikā jau bija izveidojies muižu tīkls, kas sevišķi strauji attīstījās 14. — 16. gadsimtā. Protams, Livonijas karš un citi vēlākie kari un sērgas muižas stipri izpostīja, taču lielākā daļa muižu tika atjaunotas. 1629. gadā pēc Altmarkas pamiera (pēc Polijas—Zviedrijas kara) Daugavas labā krasta zemes nonāca zviedru varā, bet Daugavas kreisā krasta zemes - Kurzemes un Zemgales hercogistes varā. Zviedru daļā esošās muižas tika atsavinātas, reducētas, bet muižu īpašnieki kļuva par savu muižu valsts nomniekiem; tas mazināja viņu saimniekošanas intereses. Jāatzīmē, ka rajona austrumu daļā (tag. Ķeipenes, Madlienas, Meņģeles, Taurupes un Mazozolu pagastā) muižu redukcija faktiski nenotika, jo to īpašnieki varēja dokumentāli pierādīt savas likumīgās tiesības uz īpašumiem. 18. gadsimta sākumā pēc Ziemeļu kara (faktiski jau 1710. gadā, nevis 1721. gadā) Krievijas sastāvā tika iekļauta tagadējā Ogres rajona Vidzemes daļa, bet gadsimta beigās (1795. gadā) Birzgales un Tomes apkaime.

Pēc Latvijas iekļaušanas Krievijas Impērijā Daugavas ūdensceļš kļuva par vienu no svarīgākajiem Krievijas rietumu virziena tirdzniecības ceļiem. Tie savu nozīmi saglabāja līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem, kad par daudz izdevīgāku transporta veidu kļuva 1861. gadā atklātā Rīgas—Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa līnija, ko 1866. gadā pagarināja līdz Vitebskai. Turpmāk pa Daugavu galvenokārt pludināja kokmateriālus. Ar dzelzceļa līnijas izbūvi sākās Ogres kā rīdzinieku kūrorta un izpriecu vietas strauja attīstība, jo Daugava un Ogres upe, veselīgais, tīrais priežu mežu gaiss un skaistā paugurainā apkārtne piesaistīja daudz turīgu atpūtnieku. Ogre bija tikai dažu stundu brauciena attālumā no Rīgas. 1928. gadā Ogrei piešķīra pilsētas tiesības. Līdz ar dzelzceļa uzbūvēšanu sāka veidoties arī Ikšķile, Lielvārde, Jumprava u.c. apdzīvotās vietas.

Kad 19. gadsimtā tika izveidoti apriņķi, daļa tagadējās Ogres rajona teritorijas ietilpa Vidzemes guberņas Rīgas apriņķī, bet daļa - Daugavas kreisā krasta zemju - Kurzemes guberņas Bauskas un Jaunjelgavas apriņķos (izņemot Mazjumpravu, kas piederēja Rīgas apriņķim un skaitījās Vidzemē). Tad sekoja postošie pasaules kari un Latvijas okupācija PSRS sastāvā. 1947. gadā pārāk lielās un grūti pārvaldāmās teritorijas dēļ no dažādām Rīgas, Bauskas, Jēkabpils un Cēsu apriņķa teritorijām tika izveidots Ogres apriņķis, ko vēlāk pārdēvēja par Ogres rajonu. Tādējādi pirmo reizi vēsturē teritoriāli tika izveidots Ogres rajons, kurā atrodas liela daļa no vēsturiskajām Ikšķiles un Lielvārdes novadu teritorijām ar ļoti bagātu, senu kultūru un vēsturi.

Ievērojami cilvēki

Ar Ogres novadu jeb tagadējo Ogres rajona teritoriju saistās daudzu ievērojamu personību dzīve un darbība. 12. gadsimta beigās Ikšķilē pirmais Livonijas bīskaps Meinards uzcēla pirmās mūra celtnes Baltijā un uzsāka daudzus gadsimtus ilgo Latvijas kolonizāciju. 17. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas laikā stipri uzplauka saimnieciskā dzīve tagadējās Birzgales un Tomes apkaimē. Hercogam Birzgales mežos bijusi medību pils. 17. gadsimtā Suntažu draudzē strādājis luteriešu mācītājs Solomons Guberts (Gubertus), kas vācu valodā sarakstījis grāmatu, kura uzlūkojama par pirmo lauksaimniecības rokasgrāmatu Latvijā. Tās 23 nodaļās bija plaši aprakstīti tā laika labākie saimniekošanas paņēmieni. Šo ekonomiskā rakstura izdevumu vēlāk krievu valodā pārtulkoja Mihails Lomonosovs.

17. gadsimtā Krapes apkaimē darbojies mācītājs Johans Georgs Rēhehūzens, kas sarakstījis pirmo latviešu valodas gramatikas grāmatu. 18. gadsimtā Birzgales apkaimē dzīvojis un darbojies vācu mācītājs, enciklopēdists un valdnieks Gothards Frīdrihs Stenders, kas tautā saukts par Veco Stenderu. Viņš savos darbos latviešu zemnieku bērniem sniedza arī ģeogrāfiskas zināšanas par dažādām zemēm, ziņas par debesu spīdekļiem u.c. Ar Birzgali un Lielvārdi saistās eposa "Lāčplēsis" (1888) autora, dzejnieka, arī topogrāfa un ģeodēzista, Andreja Pumpura vārds. Lielvārdē par skolotāju strādājis dzejnieks Auseklis. 19. gadsimta sākumā Birzgalē dzīvojis un strādājis vācu mācītājs K. Šulcs, kas sastādījis savas "landkartes" ģeogrāfijā ar paskaidrojumiem pielikumā. Ar Madlienu saistās skolotāja un gleznotāja Kārļa Hūna, gleznotāju brāļu Eduarda un Kārļa Brencēnu dzīve un darbība. 19. gadsimta 70. gados bijušajā Ogres (tagad Mazozolu) pagastā skolu apmeklējis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Plāteres pamatskolā 20. gadsimta 30. gados par skolotāju strādājis pazīstamais laikrakstu un žurnālu izdevējs Antons Benjamiņš. Meņģeles pagastā 1860. gadā dzimis rakstnieks Sudrabu Edžus, "Dullā Daukas" un citu darbu autors, kurš skolā gājis Taurupē. Ar Taurupi saistās arī gleznotāja Vilhelma Purvīša un Plāterē dzimušā komponista un kordiriģenta Kārļa Kažociņa vārds. 20. gadsimta 30. gados Suntažu pagasta Dēliņos pie Kangaru kalniem vasarās atpūties rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Klusajos Tomes apkaimes mežos pie zivju audzētavas reizēm atpūtās arī Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Šeit viņu piesaistīja klusā daba un tīrie, dzidrie foreļstrauti. Rembates "Apsēs" dzīvojis un Lielvārdē par skolotāju strādājis rakstnieks un dabas pētnieks Jānis Greste, kas savā laikā bija savācis plašu vietējo iežu kolekciju un atklājis prāvās Rembates dolomītiegulas Ogres upes krastā. Ikšķiles pagastā dzimis un dzīvojis gleznotājs Jānis Kuga. Kad Latvija tika okupēta un norisinājās piespiedu kolektivizācija, saimniecisko dzīvi Lielvārdes apkaimē prasmīgi organizēja un vadīja ilggadējais kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, tautā saukts par Kauliņtēvu. Otrā pasaules kara laikā Ķeguma HES saglabāšanā lieli nopelni bija spēkstacijas direktoram Pāvilam Krasovskim. Madlienas un Meņģeles apkaimi sīki izpētījis sava novada entuziasts skolotājs Artūrs Mežaks un savākto materiālu apkopojis grāmatā "Madlienas - Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē". Ilgus gadus Lielvārdē dzīvojis un latviešu tautas likteņjostas (Lielvārdes jostas) audis Arveds Paegle. Viņa darbs tiek turpināts. Lielvārdes jostu tautā plaši popularizē A. Pumpura muzeja darbiniece Anastasija Neretniece, vēlot un dodot jaunās dzīves iesācējiem un citiem augstāko garīgo spēku svētīgās enerģijas. Viņa skaidro šīs jostas zīmes, kas joprojām mudina cilvēkus tālākiem meklējumiem un aicina garīgi atmosties. Daugavas kreisajā krastā gleznainā vietā netālu no Ķeguma dzīvoja rakstniece Regīna Ezera.

Arī ar Ogres pilsētu saistīti daudzu ievērojamu cilvēku vārdi. Zilokalnu prospektā dzīvojis gleznotājs Uga Skulme, Saules prospektā - Mākslas akadēmijas rektors Leo Svemps, Vidus prospektā - skolotāja Natālija Draudziņa, kas nodibināja Latvijā pirmo pedagoģisko klasi; viņas vārdā nosaukta ģimnāzija Rīgā. Zilokalnu prospektā atpūtusies aktrise Elvīra Bramberga. Ausekļa prospektā dzīvojis arhitekts Vladimirs Šervinskis - daudzu Ogres ēku projektu autors. 20. un 30. gados Saulstaru sanatorijas apkaimē atpūties tēlnieks, Brīvības pieminekļa autors, Kārlis Zāle. Vasarās Ogrē dzīvo arī aktrise Vera Singajevska. Lielu ieguldījumu Pārogres dendroloģiskā parka ierīkošanā ir devis dabas entuziasts Jānis Špakovskis ar dzīvesbiedri.

Ģeogrāfiskais stāvoklis

Fizioģeogrāfiskā ziņā Ogres rajons atrodas Latvijas vidusdaļā, galvenokārt Viduslatvijas zemienē, netālu no Baltijas jūras Rīgas līča. Rajona teritorijā atrodas arī Latvijas ģeogrāfiskais centrs. Ogres rajons aizņem 1836 km² lielu teritoriju jeb 2,8 % valsts kopplatības. Tas nav daudz, un pēc lieluma Ogres rajons ieņem 24. vietu starp 26 republikas lauku rajoniem (vēl mazāks ir tikai Dobeles un Jelgavas rajons).

Vieta	Attālums no Ogres, km
Birzgale	32
Braki	58
Ikšķile	6
Jumprava	42
Krape	42
Ķegums	11
Ķeipene	43
Laubere	34
Lēdmane	33
Lielvārde	17
Madliena	44
Meņģele	64
Ogresgals	11
Rembate	20
Suntaži	25
Taurupe	53
Tīnūži	7

Rajons vairāk izstiepts rietumu austrumu virzienā - tikai 40 km kopgarumā. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem cauri rajonam plūst latviešu tautas likteņupe Daugava. Tā sadala rajonu divās nevienādās daļās - 1/6 rajona teritorijas atrodas Daugavas kreisajā krastā, bet 5/6 - labajā krastā. Ogres rajona teritorija atrodas tikai 30 – 90 km attālumā no Rīgas līča, tāpēc klimatu rajona rietumu daļā stipri ietekmē jūras gaisa masas. Šim apstāklim ir liela nozīme vietējā klimata veidošanā dažādās Ogres rajona daļās. Taču kopumā visam rajonam, tāpat kā visai Latvijai un Baltijai, ir raksturīgas pārejas jeb mēreni kontinentāla klimata iezīmes (tips), kam par cēloni ir no Atlantijas okeāna regulāri ieplūstošās mērenās gaisa masas. Tās, plūzdamas austrumu virzienā, virs Baltijas reģiona ziemā jau ir nedaudz atdzisušas, bet vasarā - sasilušas. Pati Baltijas jūra ietekmē klimatu tikai šaurā piekrastes joslā. Rajona teritorijas reljefs dažādām gaisa masām nekādus būtiskus šķēršļus nerada, tomēr arī vietējais mikroreljefs veido nianses katra apvidus klimata raksturojumā.

Kopumā Ogres rajona virsmu varētu raksturot kā zemu, lēzeni viļņainu līdzenumu, kas ģeoloģiski saistīts ar plašo Austrumeiropas līdzenumu. Arī Ogres novadu pirms 12000 - 14000 gadiem sedzis pēdējais kvartāra apledojums, kas ir atstājis nozīmīgas pēdas apkārtnes reljefā. Šīs pēdas samanāmas vēl šodien, un cilvēku saimnieciskā darbība tās nav būtiski pārveidojusi. Savu ietekmi uz apvidus virsmu ir atstājušas arī ūdensteces. Citi faktori virsmu ir ietekmējuši daudz mazāk, un tiem ir tikai vietēja nozīme.

Ekonomģeogrāfiskajā ziņā Ogres rajona teritorija atrodas Rīgas aglomerācijas dienvidaustrumu atzarā, tiešā galvaspilsētas ietekmes zonā, apmēram 15 - 90 km attālumā no Rīgas. Ogres rajons robežojas ar pieciem Latvijas rajoniem: Rīgas, Cēsu, Madonas, Aizkraukles un Bauskas rajonu. Visintensīvākie ekonomiskie sakari transporta maģistrāļu novietojuma dēļ izveidojušies ar Rīgas un Aizkraukles rajonu. Administratīvi Ogres rajonā ietilpst 11 pagasti un 4 pilsētas kā arī trīs pilsētu lauku teritorijas. Ogres pilsēta kā rajona administratīvais un ekonomiskais centrs atrodas rajona rietumu daļā, un tas sagādā problēmas tiem pagastiem, kas atrodas rajona austrumu daļā. To teritorijas atrodas pat 50 – 60 km attālumā no Ogres pilsētas. Faktiski šie attālumi pa satiksmes ceļiem ir lielāki un var būtiski atšķirties no attāluma taisnā līnijā. Sevišķi tas attiecas uz Ķeguma lauku teritoriju (Tomes apkaimi) - lai sasniegtu Ogri, jāšķērso Daugava pa Rīgas HES vai Ķeguma HES tiltu, metot lielu līkumu.

Visas četras rajona pilsētas - Ikšķile, Ogre, Ķegums un Lielvārde - atrodas pie valstiski nozīmīgajām transporta maģistrālēm - Rīgas—Daugavpils šosejas un dzelzceļa līnijas. Šīs tranzīttransporta maģistrāles ekonomģeogrāfiskā ziņā ir kā "galvenās ielas", kas visllielākajā mērā ietekmē ekonomisko dzīvi Ogres rajonā. Ekoloģisku apsvērumu dēļ tiek domāts par apvedceļu ierīkošanu ap pilsētām.

Rajona ziemeļu daļu šķērso Rīgas—Ērgļu dzelzceļa līnija un Rīgas—Ērgļu ceļš. Šie transporta ceļi ir galvenās "satiksmes artērijas" rajona ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā. Salīdzinot ar Rīgas—Daugavpils šoseju un dzelzceļa līniju, transporta plūsmas intensitāte gan ir daudz mazāka, zemāka ir arī šo ceļu izbūves kvalitāte.

Gar Daugavas kreiso krastu stiepjas Ķekavas—Jaunjelgavas ceļš, kas rajona robežās zināmā mērā dublē Rīgas—Daugavpils šoseju Daugavas labajā krastā un apkalpo fizioģeogrāfiski nošķirto Ogres rajona Daugavas kreisā krasta daļu. Diemžēl Ogres rajona teritorijā abus Daugavas krastus savieno tikai Ķeguma HES tilts, tāpēc ekonomiski Daugavas kreisais krasts ir vairāk nošķirts no pārējās rajons daļas un šī nošķirtība bremzē kreisā krasta ekonomisko attīstību. Rajona dienvidu daļu šķērso neliels Jelgavas—Krustpils dzelzceļa posms, kam ir tikai vietēja nozīme.

Uz ziemeļu no Ogres cauri Tīnūžu, Ogresgala, Lēdmanes un Krapes pagastam stiepjas Ulbrokas—Kokneses ceļš, kura nozīme nākotnē varētu ievērojami palielināties; tas varētu atslogot Rīgas—Daugavpils šoseju, kas iet caur rajona pilsētām.

Visas iepriekš minētās transporta maģistrāles šķērso Ogres rajonu rietumu austrumu virzienā, kurā notiek arī lielākā pārvadājumu plūsma. Tātad teritoriāli Ogres rajons atrodas ekonomisko sakaru rietumu austrumu plūsmas zonā.

Meridionāli (ziemeļu dienvidu virzienā) ved vairāki ceļi, kas saista Rīgas—Daugavpils šoseju ar Vidzemes šoseju (Rīga - Pleskava - Sanktpēterburga). No šiem ceļiem nozīmīgākais ir Ķeguma—Suntažu—Siguldas autoceļš.

Tātad Ogres rajonu gan rietumu austrumu virzienā, gan ziemeļu dienvidu virzienā šķērso valstiski nozīmīgas transporta maģistrāles un rajona ekonomģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti izdevīgs - tikai jādomā par šo transporta maģistrāļu tālāku izbūvi un rekonstrukciju.

Tektoniskā un ģeoloģiskā uzbūve

Derīgie izrakteņi

Māls

Svarīgākie derīgie izrakteņi Ogres rajonā ir māls, dolomīts, grants, smiltis, saldūdens kaļķieži un kūdra. Rajonā ir 13 nozīmīgas māla atradnes, no kurām lielākās ir Suntažu, Taurupes un Birzgales pagastā, kā arī Tomes apkaimē. No 19 saldūdens kaļķiežu atradnēm lielākās ir Taurupes pagastā. Ikšķiles lauku teritorijā esošā Kranciema dolomīta atradne ir lielākā Ogres rajonā un ir nozīmīga arī Latvijā (krājumi 8,4 milj. tonnu). Uzskaitītas 264 kūdras iegulas ar kopējo krājumu 189 miljoni kubikmetru, lielākās kūdras atradnes ir Sivenīcas, Žļaugu, Pečoru un Ozolēnu purvos. Daugavas kreisajā krastā atrasti minerālūdens avoti. Lieli smilts un grants krājumi ir Lielajos Kangaros, Suntažu Kangaros un Ogres Kangaros, taču to izmantošana sakarā ar dabas aizsardzības pasākumiem ir ļoti ierobežota. Mazākas atradnes ir izkaisītas pa visu rajona teritoriju.

Laukakmeņi

Ogres rajonā apsekoti 203 laukakmeņi. To lielākā daļa (56%) ir sīkie laukakmeņi, kuru tilpums ir mazāks par 5 kubikmetriem. Otru grupu (36%) veido vidējie laukakmeņi (to tilpums ir 5-10 kubikmetri). Visvairāk sīko un vidējo laukakmeņu ir rajona vidusdaļā un austrumu daļā - tās ir Ogres rajona akmeņainākās daļas. No ļoti lieliem akmeņiem rajonā jāmin nepārvietotais Ančiņu jeb Sietiņakmens un Ozolēnu akmens.

Reljefs

Tomes pauguraine.

Ogres rajons, tāpat kā visa Latvijas teritorija, atrodas Austrumeiropas platformas rietumu daļā, kuru reizēm sauc par Baltijas līdzenumu. Attiecībā pret reljefa (virsmas) lielformām - augstienēm un zemienēm - Ogres rajons atrodas Viduslatvijas zemienē, kas aizņem rajona lielāko daļu (vairāk nekā 85%), un Vidzemes augstienē, kas aizņem mazāk par 15% rajona platības. Pēc šī dalījuma Ogres rajons izvietojies divos fizioģeogrāfiskajos dabas rajonos - Viduslatvijas zemienē un Vidzemes augstienē - un sešos dabas apvidos - Viduslatvijas zemienē tie ir Upmales paugurlīdzenums, Taurkalnes līdzenums, Lejasdaugavas senleja un Viduslatvijas nolaidenums, Vidzemes augstienē - Piebalgas pauguraine un Augšogres pazeminājums. Reljefa lielformas nosaka daudzu dabas apstākļu un resursu, piesārņojuma uzkrāšanās un izkliedēšanās teritoriālās atšķirības, kā arī dabas kompleksu dažādība. Augstienēm raksturīga pacelta pamatiežu virsma, biezi kvartāra nogulumi un saposmots, paugurains reljefs, kā arī palielināts nokrišņu daudzums. Katri 100 metri virsmas paaugstinājuma rada apmēram 60 – 80 metru lielu nokrišņu daudzuma pieaugumu, kas palielina arī teritorijas ūdens noteces daudzumu. Augstienēs ir vēsāks - ar katriem 100 m vidējā gaisa temperatūra pazeminās par 0,5 - 0,6 °C. Šīs atšķirības savukārt nosaka mitruma apstākļu, augu valsts grupējumu un augšņu īpašību visai lielo dažādību salīdzinoši nelielās augstieņu platībās. Minētās iezīmes attiecas uz Ogres rajona austrumu daļu, kas iesniedzas Vidzemes augstienē un fizioģeogrāfiski pieder diviem dabas apvidiem - Piebalgas paugurainei, kur ir vislielākais absolūtais virsmas augstums rajonā (120 – 200 m vjl. un vairāk), un Augšogres pazeminājumam, kas atrodas uz D no Piebalgas pauguraines un kur augstums svārstās ap 100 – 130 m vjl. Vidzemes augstienes Piebalgas apvidū izvietojusies lielākā daļa Taurupes un Mazozolu pagasta teritorijas, bet Augšogres pazeminājuma apvidū - Meņģeles pagasta ziemeļaustrumu daļa, Taurupes pagasta dienvidaustrumu daļa un Mazozolu pagasta dienvidu daļā. Mazozolu pagasta ziemeļu daļā atrodas arī Eglīškalns (205,6 m vjl.), kas uzskatāms par vienu no augstākajiem virsmas punktiem rajonā (augstums noteikts pēc topogrāfiskās kartes). Lielākā Ogres rajona daļa fizioģeogrāfiski atrodas Viduslatvijas zemienē. Tajā lielākais dabas apvidus ir Viduslatvijas nolaidenums, kas aizņem vairāk nekā 60% rajona teritorijas. Šis nolaidenums, kura virsma ir slīpa, jeb nolaidena, arī vislabāk raksturo Ogres rajona virsmas reljefu. Virsmas absolūtais augstums šeit mainās 50 – 100 m robežās. Viduslatvijas nolaidenuma daļa, kas atrodas rajona rietumos, salīdzinoši ir ļoti zema. Tīnūžu pagasta rietumu daļā atrodas viens no zemākajiem Ogres rajona virsmas punktiem, kura absolūtais augstums ir ap 10 m vjl. Zemāk par 50 m vjl. atrodas aptuveni 25 % rajona teritorijas, 50 – 100 m vj. - 60% rajona teritorijas, 100 – 150 m vjl. - 10% rajona teritorijas, 150 – 200 m vjl. - 4% rajona teritorijas, virs 200 m vjl. - apmēram 1% rajona teritorijas.

Ogres rajona rietumos, zemieņu daļā, pamatiežos ir pazeminājumi, kas liecina arī par kristāliskā pamatklintāja ielieci. Virsmas reljefā dominē lēzeni viļņoti, vietām pauguroti līdzenumi, sevišķi Ogres rajona dienvidrietumu daļā - Upmales paugurlīdzenumā un Viduslatvijas nolaidenuma austrumu daļā, kas piekļaujas Vidzemes augstienei un tās nogāžu joslai. Rajona zemieņu daļā kvartāra nogulumiežu kārta ir plānāka. Zemieņu daļā ir mazāk nokrišņu, klimats ir sausāks, notece mazāka, lēnāka un līdz ar to pārpurvošanās pakāpe ir lielāka. Arī vienlaidu augu valsts grupējumi un zemes lietojuma veidi (piemēram, aramzeme) aizņem lielākas platības nekā augstienēs. Rajona dienvidu daļā Birzgales pagastā iesniedzas arī viļņotais Taurkalnes līdzenums, kur dominējošais virsmas augstums svārstās ap 50 – 60 m vjl. Bet atsevišķi virsmas punkti, tādi kā Smilšu kalns un Priežu kalns, pārsniedz pat 80 m augstumu. Uz rietumiem no Taurkalnes līdzenuma esošajā Upmales paugurlīdzenumā virsmas absolūtais augstums lielākoties mainās 25 – 50 m robežās, lai gan atsevišķi pauguri ir augstāki, piemēram, 67 m augstais Ratkalns Tomes apkaimē, kur dominē morēnu viļņotie un paugurainie līdzenumi. Samērā daudz ir smilšainu sīkpauguru, kas faktiski ir senas kāpas, jo kādreiz šeit atradās aprimušā, kūstošā pieledāja sprostezera piekraste. Šādos smilšainos līdzenumos atrodas Ogres rajona lielākie priežu mežu masīvi, kur sastopamas mazapgūtas vidēji un stipri podzolētas augsnes uz smilšainiem cilmiežiem.

Kā visai īpatnējs ģeomorfoloģisks veidojums no dienvidaustrumu uz ziemeļrietumu cauri Ogres rajonam stiepjas Lejasdaugavas senleja. Tas ir vismazākais dabas apvidus rajona zemieņu daļā. Senlejas platums vietām ir tikai daži kilometri. Šeit ir visplānākā kvartāra nogulumiežu kārta, kas vietām pārklāj pamatiežu dolomītus tikai nepilna metra biezumā. Senleja izveidojusies ledus laikmeta beigās un pēcledus laikmetā, ledāja kušanas ūdeņiem izgraužot un izskalojot dažādus ģeomorfoloģiskos nogulumus. Vietām Daugava izgrauzusi tikai jaunākos kvartāra iežus, bet vietām tās ūdeņi izskalojuši vairāk nekā 200 miljonus gadu vecos devona pamatiežus. Daugavas ieleja posmā no rajona austrumu robežas līdz Kaibalai veido it kā divus stāvus. Augšējais, jaunākais, ielejas stāvs iegrauzies kvartāra nogulumos, bet apakšējais, vecākais, ielejas stāvs iegrauzies devona pamatiežos kanjona veidā. Šo ģeomorfoloģiski īpatnējo, Latvijā unikālo divstāvu ieleju diemžēl vairs nav iespējams apskatīt, jo to applūdinājuši Ķeguma ūdenskrātuves ūdeņi. Pirms tam ielejas dziļums sasniedza pat 50 m. Mūsu dienās var apskatīt tikai 2 – 3 km plato ielejas augšējo stāvu, kam ir daudzas terases un lēzenas, plašas terašu nogāzes. Terasēs un to nogāzēs uz karbonātiem bagātajiem dolomītiem izveidojušās karbonātu vai velēnu karbonātu augsnes ar visai savdabīgu "stepjveida" veģetāciju, kurā dominē siltumizturīgi augi. Karbonātu augsnēs pārsvarā izveidojušās sausas terašu nogāžu pļavas, bet velēnu karbonātu augsnēs - dižsili. Arī kādreiz dziļās, kanjonveida Daugavas pieteku ielejas, kurām bija vairākas terases, tagad pieplūdušas ar Ķeguma ūdenskrātuves ūdeņiem.

Rajona ziemeļrietumos un rietumu daļā pēdējais apledojums ir atstājis visai savdabīgus ģeomorfoloģiskus veidojumus - osus, ko sauc arī par kangariem. Tie ir šauri, kilometriem gari viļņveida pauguri (un to virknes) ar stāvām nogāzēm. Osi visai savdabīgi izceļas virs tuvākās apkārtnes virsmas. Osi pārsvarā sastāv no grants un dažāda rupjuma smilts kārtām. Pastāv uzskats, ka osi jeb kangari radušies pēdējā apledojuma zemledāja tuneļos vai plaisās, pa kurām plūduši kušanas ūdeņi. Atkarībā no straumes ātruma un stipruma ūdens plūsmai līdzi ceļojušas dažāda lieluma izskaloto iežu daļiņas, kas, samazinoties straumes ātrumam, nogulsnējās un uzkrājās šajās plaisās. Tā kā ūdens ātrums nav bijis vienmērīgs, tad izveidojās dažāda smalkuma iežu slāņu kārtas. Vislabāk tas redzams karjeros, kur virs oļu kārtām atrodas grants, smilts, duļķes utt. Jo smalkākas iežu daļiņas, jo mazāks bijis straumes ātrums. Mālainas duļķes nogulsnējušās pat stāvošos ūdeņos. Šī likumsakarība raksturīga ne tikai osiem, bet arī citas izcelsmes pauguriem. Visvairāk osu Ogres rajonā ir Ikšķiles, Tīnūžu, Ogres, Birzgales, Juglas (Annasmuižas) un Suntažu apkārtnē, kur tie stiepjas veselām virknēm.

Ogres rajona ziemeļrietumu daļā iestiepjas Latvijas lielākā osu grēda - Lielie Kangari (lielākā grēdas daļa ir Rīgas rajonā). Šis 28 km garais dabiskais valnis, kura platums ir no dažiem desmitiem metru līdz vairākiem simtiem metru, paceļas 10 – 40 m virs apkārtnes purvainās virsmas. Interesantākais oss šajā virknē ir t.s. Lielā vīra gulta jeb Ķoderu pilskalns. Pa Lielo Kangaru augšdaļu (t.s. Īstajiem Kangariem) stiepjas Rīgas—Ērgļu ceļš.

Starp Juglu un Suntažiem stiepjas Suntažu Kangari, kurus sauc arī par Mazajiem Kangariem jeb Kangarīšiem. Šī osu grēdu virkne grants ieguves dēļ vietām stipri norakta. Lielākais oss Suntažu Kangaros ir Annaskalns Juglā, kura relatīvais augstums ir ap 25 m. Būtībā Lielie Kangari un Suntažu Kangari veido vienu osu ķēdi vairāk nekā 20 km garumā, taču pie Juglas (Annasmuižas) sasaistošie osi ir norakti.

Gar Daugavas labo krastu no nosusinātā Kaparāmura ezera vietas pie Ikšķiles cauri Ogres pilsētai līdz Ķegumam stiepjas Ogres Kangari. Šie ir garākie kangari Ogres rajonā (15 km). Augstākās virsotnes tajos ir 69 m augstais Ķentes kalns Ogrē un 70 m augstais Lorenčkalns Ķegumā. Daļu no Ogres Kangariem, kas stiepjas cauri Ogrei, sauc par Zilajiem kalniem un Vilku kalniem. Zilie kalni, kuru pakājē atrodas Jaunogres dzīvojamais masīvs, ir iecienīta atpūtas vieta. Ogres centrā ir Vilku kalni, kuros atrodas Ogres rajona padome, Ogres pilsētas dome un Ogres 1. vidusskola.

Osu grēdas stiepjas arī Birzgales pagasta mežainajā dienvidaustrumu daļā, Taurupes līdzenumā. Osi rada sastrēgumus, apgrūtina noteci un sekmē pārpurvošanos. Osos vietām ir īpatnēja augu valsts. Tajos, sevišķi Lielajos Kangaros, bieži sastopami daudzi aizsargājamie augi. Viduslatvijas nolaidenumā dominē vidēji viļņots morēnu līdzenums ar gareniem, līdz 20 m augstiem, pacēlumiem. Pa šo garenisko pacēlumu (pauguru) lēzenajām mugurām un nogāzēm stiepjas labi iekultivētu tīrumu joslas (pārsvarā uz mālainiem augsnes cilmiežiem). Šos garenos, lēzenos paugurus sauc par drumliniem. Ļoti bieži tie sastāv no mālainiem slāņiem ar laukakmeņu piemaisījumiem. Pats izteiktākais un raksturīgākais šāds gareniskais pacēlums (drumlins) ir t.s. Ķeipenes valnis, kas paceļas apmēram 20 – 30 m virs viļņotās apkārtnes.

Tātad Ogres rajonā dominējošie ir morēnu līdzenumi, kas radušies, ledājam izkūstot un vienlaikus nogulsnējoties drupu iežiem un laukakmeņiem. Vislabākie mitruma apstākļi morēnu līdzenumā ir tajās vietās, kur smilts ar mālu sajauksies līdzīgās daļās, šeit atrodas arī salīdzinoši auglīgākas augsnes - velēnu podzolētas augsnes ar vidēju iekultivēšanas pakāpi. Vislabāk iekultivētās augsnes Ogres rajonā ir Lejasdaugavas senlejā, kur tās bijušas apstrādātas kopš seniem laikiem un cilmieži ir karbonātiskie dolomīti.

Klimats

Ogres rajons, tāpat kā visa Latvijas teritorija, ietilpa mērenās klimata joslas pārejas klimata apgabalā (no jūras klimata tipa uz kontinentālo tipu). Tas nozīmē, ka dominējošā loma apkārtnes klimatā ir no Atlantijas okeāna plūstošajām mērenajām jūras gaisa masām. Sasniegušas Latvijas teritoriju, tās daļēji jau ir zaudējušas savas pamatīpašības, ziemā kļūdamas aukstākas, bet vasarā - siltākas. Savā rašanās apgabalā virs siltās Ziemeļatlantijas straumes gaisa masu vidējā temperatūra ziemā svārstās 6 - 10 °C; sasniedzot Latviju, to temperatūra ir pazeminājusies līdz 4 °C un pat līdz -2 °C. Savukārt vasarā vērojams pretējs process, tikai mazākā mērā. Mēreno jūras gaisa masu temperatūra savā rašanās laikā nepārsniedz 13 - 15 °C, bet, sasniedzot Latviju, tās ir sasilušas līdz 16 - 18 °C. Ieplūstot Latvijā, atlantiskais gaiss ir kļuvis arī nedaudz sausāks, par ko liecina gada vidējā nokrišņu daudzuma atšķirības. Piemēram, Viduseiropas un Ziemeļeiropas rietumu piekrastē vidējais nokrišņu daudzums gadā vietām ievērojami pārsniedz 1000 – 1500 mm, turpretī Latvijā tas mainās 500 – 950 mm robežās. Mērenais jūras gaiss Latvijā ieplūst ciklonu ietekmē ar rietumu vējiem, jo Latvija atrodas ziemeļu puslodes vidējo platumu zema atmosfēras spiediena joslā. Tāpēc cikloni Latvijā ir daudz biežāka parādība nekā anticikloni. Vidēji 190 - 200 dienas gadā valda cikloni, kas vasarā rada vēsu, lietainu, apmākušos laiku. Gaiss sasilst līdz 14 - 16 °C. Ziemā - atkušņains, samērā silts laiks, kad gaisa temperatūra dienā turas virs 0 °C.

Ar anticikloniem Latvijā ieplūst mērenais kontinentālais gaiss no Austrumeiropas līdzenuma austrumu un dienvidaustrumu iekšējiem apgabaliem. Ziemā tas rada mērenu salu (gaisa temperatūra pazeminās līdz -5 un pat līdz -15 °C), bet vasarā ļoti siltu, sausu laiku (gaisa temperatūra sasniedz 20 - 30 °C). Anticikloni Latvijā valda vidēji 150 - 160 dienas gadā. Daudz retāk no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem Latvijā ieplūst arktiskais gaiss; tad gaisa temperatūra ziemā strauji pazeminās līdz -20 °C un pat līdz -40 °C. Viss iepriekš minētais pilnā mērā attiecināms arī uz Ogres rajona teritoriju. Rajons ir pārāk mazs, lai klimata atšķirības tajā būtu lielas. Klimata atšķirības ir mazas pat visas Latvijas mērogā. Tomēr, raksturojot Ogres rajona mikroklimatu, var pamanīt galvenās tendences, kas iekļaujas republikas kopējā klimata ainā.

Daudz mazāka ietekme uz Latvijas klimatu ir Baltijas jūras gaisa masām. Tā izpaužas tikai 40 – 50 km platā piekrastes joslā, ziemā mazinādama salu, bet vasarā - karstumu. Ziemā Baltijas jūras gaiss ietekmē plašāku joslu, tādējādi skarot arī Ogres rajona rietumu daļu Ogri, Tīnūžu pagastu un Tomes apkaimi. Vasarā Baltijas jūras ietekmes joslas platums sašaurinās līdz 5 – 10 km un nesasniedz Ogres rajona robežas. Vasarā lielāka nozīme ir citiem klimatu veidojošiem faktoriem, tādiem kā vietas ģeogrāfiskais platums, virsmas absolūtais augstums un paugurainība, lielo ūdenskrātuvju tuvums, apkaimes mežainums u.c.

Bezsala periods Ogres rajonā ilga apmēram 5 mēnešus. Rajona rietumu daļā tas bija par 2 nedēļām garāks nekā austrumu daļā. Diennakts vidējo temperatūru (aktīvo temperatūru) summa bija 1750 - 1800 °C rajona ziemeļaustrumu daļā un 2000 - 2050 °C - rajona dienvidrietumu un dienvidu daļā. Ogres rajona virsma ietilpa lēzeni viļņotajā austrumu rietumu virzienā slīpajā Viduslatvijas nolaidenumā, tāpēc rajona austrumu daļa bija salīdzinoši augstāka un pauguraināka par rietumu daļu. Šīs atšķirības tad arī noteica vietējā klimata īpatnības. Ilggadējā gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī Ogres rajona rietumu daļā bija mazāka par -6 °C, bet austrumu daļā tā noslīdēja zem -7 °C. Gaisa vidējā diennakts temperatūra jūlijā bija 17,4 °C rajona dienvidrietumu daļā un 16,4 °C rajona ziemeļaustrumu daļā.

Ziemā gaisa temperatūru Ogres rajona rietumu daļā galvenokārt ietekmēja no rietumiem plūstošās Atlantijas okeāna un Baltijas jūras un Rīgas līča mērenās gaisa masas. Rajona austrumu daļā temperatūru ziemā ietekmēja arī Vidzemes augstienes tuvums un lielākie virsmas augstumi. Arī vasarā rajona ziemeļaustrumu un austrumu daļā saglabājās augstienes ietekme uz apkaimes klimatu. Rajona dienvidu un dienvidrietumu daļā vasarā pieauga vietas ģeogrāfiskā platuma nozīme. Visu gadu zināma ietekme uz apkaimes mikroklimatu bija Daugavai un tās ūdenskrātuvju lielajai ūdens virsmai, kas pavasara un rudens naktīs nedaudz mazina augsnes virskārtas atdzišanu, aizkavēja pirmo un pēdējo salnu iestāšanos, padarot tās mazāk "kodīgas". Jāpiebilst, ka ūdenskrātuves visefektīvāk ietekmē gaisa temperatūras diennakts gaitu, sevišķi siltajā sezonā. Aizsalušu ūdenskrātuvju virsmas ietekme neatšķiras no sauszemes iedarbības. Rajona ziemeļaustrumu daļā, starppauguru ieplakās, rudenī un pavasarī bija visizteiktākā gaisa temperatūras inversija, kad ieplakās pa pauguru nogāzēm noslīd un sakrājas vēsāks gaiss nekā pauguru virsotnes daļās (jo gaiss ir vēsāks, jo tas ir blīvāks un smagāks). Visspēcīgāk šī inversija izpaužas pirmo un pēdējo salnu laikā, vēlāk tā ir mazāk pamanāma, lai gan pastāv visu gadu. Reizēm ieplakās un citās zemās vietās gaisa temperatūra var būt par 2 - 3 °C zemāka nekā pauguru virsotnēs. Jo lielāka ir virsmas relatīvo augstumu atšķirība, jo temperatūras inversija ir izteiktāka. Pavasaris un rudens Ogres rajona ziemeļaustrumu un austrumu daļā iestājās attiecīgi par 2 nedēļām vēlāk un agrāk nekā rajona rietumu daļā (Ogres apkaimē). Sniega segas vidējais biezums rajona rietumu daļā bija 10 – 30 cm, bet rajona ziemeļaustrumu un austrumu daļā tās vidējais biezums sasniedz 40 – 60 cm un tā ir noturīgāka. Atkušņi rajona ziemeļaustrumu un austrumu daļā bija salīdzinoši mazāki. Gada vidējais nokrišņu daudzums mainījās no 550 līdz 600 mm rajona rietumu daļā un no 850 līdz 900 mm un vairāk rajona ziemeļaustrumu daļā. Šīs daļas piepaceltā un lielpaugurainā virsma sekmēja gaisa masu turbulenci augšup, kas savukārt lika gaisam atdzist, sarauties, samazināt savus apjomus un izdalīt "lieko" mitrumu nokrišņu veidā. Tāpēc arī Ogres rajona austrumu daļā apmākušos dienu skaits vidēji bija par 20 - 30 dienām lielāks nekā rajona rietumu daļā, kur bija salīdzinoši sausāks un saulaināks. Valdošie vēji Ogres rajonā bija dienvidrietumu un R vēji. Piezemes vēja stiprums ir arī atkarīgs no vietējiem apstākļiem. Visvairāk to ietekmē virsmas reljefs un lielo mežu masīvu izvietojums. Šie un citi faktori reizēm var jūtami mainīt vēja virzienu tuvākajā piezemes gaisa slānī, atstājot ietekmi uz apkārtnes mikroklimatu. Taču maģistrālos valdošos vējus minētie faktori praktiski neietekmē.

Augājs

Priežu sils Tomes paugurainē.

Viduslatvijas nolaidenuma daudzveidīgais reljefs, augsnes cilmiežu un mitruma apstākļu sadalījums ir radījis lielu augšņu un veģetācijas dažādību. Ogres rajona R daļā stiepjas smiltāju joslas, kurās pārsvarā izplatītas priežu mežaudzes, galvenokārt priežu lāni, mētrāji un sili. Smiltāju joslu šķērso osu grēdas, kas apaugušas ar priežu un egļu damakšņa tipa mežaudzēm. Osu grēdu aizturētais mitrums ir sekmējis purvu rašanos; tajos pārsvarā aug nīkulīgas priedītes. Savukārt Ogres rajona vidusdaļā izplatīts galvenokārt viļņots ledāju morēnu līdzenums, kur augsnes cilmiezī lielākoties ir viegls morēnu smilšmāls un mālsmilts. Uz šādiem cilmiežiem dominē mistrotas lapu koku un skuju koku audzes - vēris un gārša. Visizteiktākie šāda tipa meži ir Jumpravas, Suntažu un Ķeipenes pagastā. Rajona DA daļā uz smilšainākiem cilmiežiem lielākās platībās izplatītas zemā un augstā purva augsnes, bet rajona A daļā dominē paugurains reljefs ar velēnu podzolētām smilšmāla un mālsmilts augsnēm, kā arī ar purva augsnēm ieplaciņās. Visvairāk smago mālaino augšņu ir Taurupes pagastā. Lielākie mežu masīvi ir Ogres rajona ZR, DA un DR daļā. Vismežainākās teritorijas ir Daugavas kreisajā krastā, Birzgales pagastā un Ķeguma novadā, kur meži klāj 70 - 90 % kopplatības. Lielas mežu platības ir arī pie Turkalnes un Vērenes.

Ogres rajona mežainums un aizsargājamie koki

Pagasts	Pagasta platība (km2)	Mežu platība (km2)	Mežainums (%)	Aizsargājamie koki Valsts | Rajona nozīmes		Kopā
Birzgales	292,5	199,2	68,2	5	7	12
Jumpravas	87,5	38,2	43,7	2	3	5
Krapes	72,7	30,1	41,4	-	4	4
Ķeguma l.t. (Tomes apkaime)	110,2	96,1	87,2	2	-	2
Ķeipenes	87,3	35,7	41,0	9	28	37
Lauberes	80,5	40,8	50,7	1	4	5
Lēdmanes	78,3	20,9	26,7	10	3	13
Lielvārdes lauku teritorija	53,5	17,7	33,1	7	4	11
Madlienas	168,0	102,9	61,3	8	17	25
Mazozolu	97,0	50,7	52,3	1	6	7
Meņģeles	89,8	49,1	54,7	4	10	14
Ogres novads	95,3	27,3	28,7	20	8	28
Rembates	81,3	18,5	22,8	-	6	6
Suntažu	160,2	95,9	59,9	2	3	5
Taurupes	126,4	60,8	48,1	8	26	34
Tīnūžu	128,9	53,5	41,5	7	4	11
Ogres rajons	1809,4	937,4	45,0	86	133	219

Ogrē meži aizņem 2767 ha (lielākās ir mežu zonas Zilajos kalnos un Lazdu kalnos); Ikšķilē - 142 ha, Ķegumā - 139 ha un Lielvārdē - 285 ha.

Rajona vidējais mežainums ir 45%, kas ir vairāk nekā vidēji Latvijā. Vismazākais mežainums ir Lielvārdes novadā, Lēdmanes pagastā un Ogres novadā - mazāks par 30%. Meži rajonā pārsvarā izkaisīti lielāku vai mazāku puduru veidā starp lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Apmēram 51% mežu veido pieaugušas un pāraugušas audzes, bet 22% mežu ir jaunaudzes (par jaunaudzēm uzskata lapu koku audzes, kuru vecums nepārsniedz 20 gadus, un skuju koku audzes, kuru vecums nepārsniedz 40 gadus). Ogres rajonā vidējais priežu audžu vecums ir 75 gadi, egļu audžu - 45 gadi, bērzu audžu - 52 gadi, apšu audžu - 37 gadi, baltalkšņu audžu - 27 gadi.

No mežu tipiem Ogres rajonā 20% aizņem vēris, 15% - sils, 14% - damaksnis, 9% - lāns, gārša, mistrājs, 42% - pārējo tipu mežaudzes. Rajonā izplatītākās koku sugas ir priede (37%), bērzs (29%), egle (24%), apse (5%), melnalksnis u baltalksnis (2%), osis (1%). Galvenās koku sugas rajonā neatšķiras no Latvijā valdošajām koku sugām, taču atšķirības pastāv koku sugu īpatsvarā un ir pietiekami ievērojamas; Latvijā izplatītākās koku sugas ir priede (50%), bērzs (25%) un egle (17%).

Purvi aizņem apmēram 2% Ogres rajona teritorijas. Pārsvarā izplatīti zemie zāļu vai pārejas tipa purvi. Augsto sūnu purvu ir mazāk, un tie aizņem ap 40% purvu kopplatības. Dažos no tiem, piemēram, Vērenes, Žļaugu, Ozolēnu purvā, iegūst kūdru. Lielākās purvu platības atrodas rajona DA daļā, Krapes un Madlienas pagastos. Vispurvainākais ir Krapes pagasts (1/3aizņem purvi). Pēc platības lielākie purvi Ogres rajonā ir Sivenīcas purvs (7,5 km²) Madlienas pagastā, Žļaugu purvs (5,2 km²) Suntažu pagastā, Pečotu purvs (5 km²) Ķeipenes pagastā, Vērenes purvs (4,8 km²) Madlienas pagastā, Gulbju purvs (4 km²) Krapes pagastā, Lielais sūces purvs (3 km²) Madlienas pagastā, Ozolēnu purvs (2,5 km²) Lauberes pagastā.

Iekšējie ūdeņi

Upes

Ogres rajons atradās Viduslatvijas nolaidenumā, kura virsma ir lēzeni slīpa un pazeminās DR un R virzienā. Tas atbilstoši ietekmēja arī Ogres rajona upju kopējo tecēšanas virzienu. Sakarā ar virsmas slīpumu vidējais upju tīkla blīvums bija 0,5 km uz kvadrātkilometru, Latvijā tas ir vidēji 0,6 km uz kvadrātkilometru. Taču upju jeb hidrogrāfiskā tīkla blīvums arī rajona robežās bija stipri atšķirīgs. Sakarā ar lielāku reljefa absolūto augstumu un virsmas slīpumu, kas galvenokārt ir cēlonis palielinātam nokrišņu daudzumam, visblīvākais upju tīkls bija rajona A un ZA daļā. Pavisam Ogres rajonā tecēja 24 upes, kuru kopgarums pārsniedza 10 km:

Daugava Ogrē.

1. Daugava ; 1005 km ; ietek Rīgas līcī
2. Ogre ; 188 km ; Daugavas labā pieteka
3. Mazā Jugla ; 119 km ; Satek ar Lielo Juglu
4. Līčupe ; 40 km ; Ogres kreisā pieteka
5. Taļķe ; 34 km ; Misas labā pieteka
6. Zvirgzde ; 30 km ; Misas labā pieteka
7. Abza ; 26 km ; Mazās Juglas kreisā pieteka
8. Brasla ; 24 km ; Satek ar Maizīti, veidojot Dīvaju
9. Aviekste ; 24 km ; Ogres labā pieteka
10. Līčupe ; 21 km ; Daugavas kreisā pieteka
11. Lobe ; 19 km ; Ogres kreisā pieteka
12. Ranka ; 19 km ; Ogres labā pieteka
13. Lēģerurga ; 18 km ; Mazās Juglas labā pieteka
14. Ķiļupe ; 17 km ; Daugavas labā pieteka
15. Kaibala ; 16 km ; Daugavas labā pieteka
16. Skolasupe ; 14 km ; Ogres labā pieteka
17. Kausupe ; 13 km ; Daugavas kreisā pieteka
18. Vedze ; 12 km ; Līčupes (Ogres pietekas) kreisā pieteka
19. Ošupe ; 13 km ; Mazās Juglas labā pieteka
20. Nāruža ; 12 km ; Ogres labā pieteka
21. Sumulda ; 12 km ; Ogres kreisā pieteka
22. Lēvenurga ; 11 km ; Mazās Juglas kreisā pieteka
23. Melderupe ; 10 km ; Daugavas kreisā pieteka
24. Augstupe ; 10 km ; Zvirgzdes kreisā pieteka

Ezeri

Paparžu ezers Ķeguma apkaimē.

Ogres rajonā nebija daudz ezeru, sevišķi, ja salīdzina ar Latgales rajoniem, kur ezeri aizņēma salīdzinoši lielas platības. Rajona ezeru kopplatība bija 7,433 kvadrātkilometri, jeb 743,3 ha. Lielākais ezers rajonā bija Lobes ezers. Rajonā bija arī sprostezeri (ūdenskrātuves), kuri radušies, aizsprostojot upes vai strautus. Tā radies Zvanu ezers Meņģelē, Noru ezers Lauberes pagastā, Mežezers Ogrē, u.c. Būtībā šie ezeri ir mākslīgas ūdenskrātuves, kas apkārtnē iesauktas par ezeriem. Lielākā ūdenskrātuve Ogres rajonā bija 24,9 kvadrātkilometrus lielā un līdz 16 m dziļā Ķeguma HES ūdenskrātuve uz Daugavas.

Dabas aizsardzība

No dabas aizsardzības objektiem Ogres rajonā ietilpa kompleksais dabas liegums Lielie Kangari, botāniskais liegums Vērenes gobu un vīksnu audze, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti, aizsargājamie parki (un dendroloģiskie stādījumi), aizsargājamie augi, dižkoki un aizsargājamie meži.

Ogres rajonā daļēji ietilpa kompleksais dabas liegums - osu grēda Lielie Kangari. Liegums dibināts 1957. gadā. Lielie Kangari ir unikāls ģeoloģisks objekts - lielākā osu grēda Latvijā ar savdabīgu veģetāciju un retām augu sugām. Pa osu grēdas augšdaļu vijas Rīgas - Ērgļu ceļš. Lielo Kangaru Ogres rajona daļā aug 14 aizsargājamo augu sugas: vienkāršā ķekarpaparde, dzeltenā dzegužkurpīte, mušu ofrīda, pundurbērzs, smiltāju esparsete, meža vizbulis, parastā ozolīte, zalktene, ko tautā sauc par "meža ceriņu", odu ģimnadēnija, staipekņi, pūķgalve, meža silpurene, smaržīgā un zaļziedu naktsvijole.

Ogres rajonā bija arī viens botāniskais liegums - Vērenes gobu un vīksnu audze Madlienas pagastā Ogres upes kreisajā krastā netālu no Vērenes. Audze valsts aizsardzībā ņemta 1977. gadā, tās platība ir 30,0 ha.

Ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti

1. Dolomītu atsegums Ogres upes krastā apm. 2 ha platībā pretī Brīvības ielai 116 Ogrē. Valsts aizsardzībā atrodas kopš 1977. gada. Atsegumā redzami arī brahiopodu (gliemežu) pārakmeņojumi.
2. Kalnrēžu dolomītsmilšakmens atsegums Ogres krastos (2,5 km garā posmā) Rembates pagastā iepretim Kalnrēžu mājām.Atseguma platība 8,4 ha, valsts aizsardzībā kopš 1977. gada. Atsegumā sastopamas fosilo zivju atliekas, tur atrasta arī pirmā ala rajonā.
3. Līčupes atsegums pie Līčupes ietekas Ogres upē Taurupes pagastā. Platība 4,7 ha, kopš 1977. gada tiek aizsargāti reti sastopami ledāja veidoti starpmorēnu nogulumi.

Aizsargājamie parki

1. Lindes parks Birzgales pagastā (platība 7,4 ha) - regulāra plānojuma parks ar terasēm. Parkā aug 16 eksotu sugas. Parks aizaudzis ar vietējiem kokiem un krūmiem.
2. Ainavu parks ar vērtīgiem introducētiem kokiem Ķeipenes pagastā. Parkā aug 10 koku sugas. Parks daļēji kopts; apkopj Ķeipenes pamatskola
3. Krapes parks Krapes pagastā (platība 7,2 ha) - brīva plānojuma parks ar 16 eksotu sugām. Parks nekopts.
4. Lielvārdes parks Lielvārdē (platība 24,1 ha) - bijušās Rembates muižas ainavu parks ar 21 eksotu sugu. Rūpīgāk koptais parks Ogres rajonā.
5. Vērenes parks Madlienas pagastā (platība 2,5 ha) - gleznains parks ar 23 eksotu sugām.
6. Taurupes parks Taurupes pagastā (platība 4,3 ha) - brīva plānojuma parks ar 21 eksotu sugu.

Arheoloģiskie pieminekļi

Pavisam Ogres rajonā atradās 66 arheoloģijas pieminekļi, tai skaitā valsts nozīmes 31, vietējas nozīmes 35.

Ogres rajona arheoloģijas pieminekļi

Ar * atzīmēti valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi

Pagasts	Arheoloģiskie pieminekļi	Atrašanās vieta
Birzgales	Melmēnu senkapi Slaidēnu pilskalns ar apmetni*	Pie Melmēniem Starp Slaidēniem un Pilskalniem
Jumpravas	Lielrutuļu senkapi*	Starp Kalējiem un Lielrutuļiem
Krapes	Aulaku senkapi Lejasoķēnu senkapi Siliņu (Zviedru) senkapi* Ādmiņu viduslaiku kapsēta Šultu viduslaiku kapsēta	Pie Aulakiem Pie Lejasoķēniem Pie Rožkalniem, bij. Siliņiem Pie Ādmiņiem Pie Šultēm
Ķeguma lauku teritorija	Grīvu senkapi* Nariņu senkapi* Tomes skanste - viduslaiku nocietinājums*	Pie Grīvām Pie Nariņām Pie Pantarsīļiem
Ķeipenes	Škubiņu viduslaiku kapsēta Šķērstēnu pilskalns un Baznīckalns - kulta vieta* Klētnieku senkapi* Saliņu senkapi (Kapu kalniņš)* Aliņu senkapi Kalnagauriņu senkapi (Kapu kalniņš)	Pie Skubiņiem Starp Dzeguzēm un Saliņām pie Dzeņiem Klētnieku māju dārzā Pie Saliņām, bij. Zemgaļiem Pie Aliņām Pie Kalnagauriņiem
Lauberes	Dobumakmens - kulta vieta* Ančiņu velnakmens - kulta vieta* Āža kalns un Bendes pļava - soda vieta	Pie pag. valdes nama, bij. Liepiņām Pie Ančiņiem Pie Vairogiem un Lejaskangariem
Lēdmanes	Jaunzemju senkapi* Līču senkapi Beķubodes viduslaiku kapsēta	Pie Jaunzemjiem Pie Līčiem Pie Beķubodēm
Lielvārdes lauku teritorija	Lielvārdes pilskalns un viduslaiku pilsdrupas* Dieva kalns - Pilskalns* (Cepures kalns) Pilskalns	Pie Rumbiņas ietekas Daugavā Pretī Lielvārdes pilskalnam Rumbiņas kreisajā krastā Pie Pilskalniem
Madlienas	Uženu pilskalns* Plāteres pilskalns* Šķebiņu senkapi* Madlienas baznīcas viduslaiku kapsēta Ūsiņu senkapi* Kalnozolu senkapi Robežnieku senkapi	Pie Vecuženiem Pie Mežsargiem Pie Šķebiņiem Madlienas aptiekas dārzā pie luteriskās baznīcas Pie Ūsiņiem Pie Kalnozoliem, bij. Jaunčakariem Pie Robežniekiem
Mazozolu	Ogres pilskalns* Baltiņu senkapi (Velna klēpis)* Griguļkalns - pilskalns Vaukšu viduslaiku kapsēta Vaukšu baznīcas vieta - kulta vieta Pelīcēnu senkapi (Bajāru kalniņš) Ogres Jāņakalniņš - kulta vieta	Pie pilskalniem Pie bij. Baltiņiem Pie bij. Mazozolu muižas Starp Vaukšām un Damāriem Pie Vaukšām Pie Pelīcēniem Bij. Ogres luteriskās baznīcas vietā
Meņģeles	Meņģeles viduslaiku kapsēta Ģērķu, Dievu (Upuru) kalns - kulta vieta*	Pie Meņģeles luteriskās baznīcas Pie Ģērķiem
Ogrē	Zilais kalns - pilskalns*	Ogres - Tīnūžu ceļa kreisajā pusē
Ogres nov.	Augstzālīšu apmetne Daugaviešu viduslaiku kapsēta Indrānu apmetne Lielpēču senkapi* Tulku viduslaiku kapsēta Lībiešu ciema vieta*	Pie Augstzālīšiem Pie Daugaviešiem Pie Indrāniem Ogres labajā krastā Pie Lielpēčiem Starp Jauntulkiem un Lieltulkiem Pie Čabām
Rembates	Velnakmens - kulta vieta Vecdzilnu senkapi	Pie Sietiņiem Pie Vecdzilnām
Suntažu	Kastrānes pilskalns* Ķoderu pilskalns (Lielā vīra gulta)* Annas kalns (Baznīckalns) (senkapi) Baznīcas vieta - senvieta	Pie Grunduļiem Mazās Juglas kreisajā krastā Pie Ķoderiem Pie bij. Annasmuižas Pie Abzes upes un Suntažu luteriskās baznīcas
Taurupes	Zvirgzdiņu senkapi Ozolēnu senkapi* Aizpurvju senkapi* Pauņēnu senkapi (Mēra kapi) Kalēju senkapi (Kapu kalniņš) Aderkašu pilskalns*	Starp Zvirgzdiņiem un Caunēm Pie Ozolēniem un Lejasspeltēm Pie Aizpurvjiem Pie Pauņēniem Pie Kalējiem Uz ZA no Aderkašu kapsētas
Ikšķiles l.t.	Lejaskalnu pilskalns Kābeļu senkapi* Ankeršmitu senkapi* Liepāderu senkapi Zemturu viduslaiku kapsēta	Pie Lejaskalniem Pie Adatām, bij. Kābelēm Starp Ankeršmitiem un Drukām Pie Liepāderiem Pie Zemturiem

Aizsargājamie augi

Aizsargājamie augi tiek iedalīti 4 kategorijās. Pie I kategorijas pieder tādas augu sugas, kurām draud iznīkšana, to turpmākā eksistence nav iespējama bez speciālu pasākumu veikšanas. No šīs grupas Ogres rajonā sastopamas:

1. vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex)
2. dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus)
3. zviedru pīlādzis (Sorbus intermedia)
4. mušu ofrīda (Ophyrs insectifera)

Pie II kategorijas pieder retas augu sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet tās sastopamas nelielā skaitā vai nelielās platībās un var iznīkt antropogēnu vai citu nelabvēlīgu apstākļu ietekmē:

1. pundurbērzs (Betula nana)
2. augstais gaiļpiesis (Delphinium elatum)
3. krāšņā neļķe (Dianthus superbus)
4. smiltāju esparsete (Onobrychis arenaria)
5. Ruiša pūķgalve (Dracocephalum ruyschiana)
6. šaurlapu lakacis (Pulmonaria angustifolia)

Pie III kategorijas pieder augu sugas, kuru indivīdu skaits samazinās un kurām vairākus gadus samazinās izplatības areāls, tāpēc nākotnē to eksistence var būt apdraudēta:

1. Daugavas jeb meža vizbulis (Anemone sylvestris)
2. parastā ozolīte (Aquilegia vulgaris)
3. Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica)
4. parastā zalktene (Daphne mezereum)
5. jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus)
6. odu gimnadēnija (Gymnadenia conopsea)
7. naudiņu saulrozīte (Helianthemum nummularium)
8. atvasu saulrietenis (Jovibarba sobolifera)
9. staipekņi (Lycopodium sp.)
10. naktsvijoles (Platanthera sp.)
11. meža silpurene (Pulsatia patens)
12. lielziedu uzpirkstīte (Digitalis grandiflora)
13. plankumainā dzegužpirkstīte (Dactylorhiza maculata)
14. tumšsarkanā dzeguzene (Epipactis antrorubens)

Pie IV kategorijas pieder mazizpētītas augu sugas, kuru izplatība un stāvoklis izraisa bažas nepietiekamās informācijas dēļ:

1. parastā armērija (Armeria vulgaris)
2. martangolija (Lilium martagon)
3. ūdensrozes (Nymphaea sp.)
4. mainīgā vainadzīte (Coronilla varia)
5. meža tulpe (Tulipa sylvestris)

Ogres rajonā reģistrēti 28 augu atradņu kompleksi. Katrā no tiem vienlaicīgi aizsargājamas vairākas augu sugas. Daļa atradņu ir apdraudētas cilvēka saimnieciskās darbības dēļ. Nobrūk krasts augšpus Ikšķiles, līdz ar to sašaurinās naudiņu saulrozītes un meža vizbuļa atradnes. Nepieciešama Daugavas krastu aizsardzība pret erozijas procesiem. Lēdmanē apdraudēta daudzgadīgās mēnesenes atradne, kas ir pārāk tuvu cilvēku darbības zonai. Nav pieļaujama tālāka grants karjeru paplašināšana A virzienā Ogres Kangaros Pārogrē, jārekultivē esošie karjeri. Ogres upes krastos ir lielākās augstā gaiļpieša atradnes Latvijā. Līdzīga nozīme ir arī mainīgās vainadzītes atradnēm starp Ikšķili un Jaunogri. Pie Madlienas - Lauberes ceļa ir Ogres rajonā vienīgās krāšņās neļķes atradnes, kurām uzmācas krūmi. Tiek izplūktas meža silpurenes gar ceļu Lielajos Kangaros, ziedēšanas laikā cieš arī maijpuķītes, vizbulītes, naktsvijoles. Vietām pļavās tiek izganītas jumstiņu gladiolas. Agrā pavasarī nevar neievērot "meža ceriņus" jeb zalktenes, kam nepalīdz aizsargāties arī indīgā sula; zalkteņu izplatība katastrofāli sarūk. Jāuzsver, ka Ogres rajona teritorija nav vienmērīgi apsekota. Daudz labāk izpētīta ir rajona rietumu daļa un ceļu tuvumā esošās teritorijas, taču iespējams, tieši mežainākajos un retāk apdzīvotajos pagastos vēl slēpjas daudzas reto augu atradnes.

Aizsargājami ir visi valsts un rajona nozīmes dižkoki, tie būtu jāatbrīvo no citu koku uzmākšanās. Jāsaudzē jebkurš skaists koks dabā, jo koks ir viens no galvenajiem elementiem ainavu estētiskajā "arhitektūrā". Rajona lielākie dižkoki (no katras sugas) ir Miķelēnu ozols Taurupes pagastā (stumbra apkārtmērs 8,2 m); Ogresgala pagasta valdes nama vīksna (7,3 m); Vecdupānu divstumbru liepa Ogresgala pagastā (5,7 m un 2,5 m); Meņģeles Silmaču goba (4,5 m); Putniņu kļava Birzgales pagastā (4,3 m); Ciņu priede Jumpravas pagastā (4,0 m); Suntažu kapsētas kapličas bērzs (3,1 m).

Mežiem noteiktas īpašas aizsardzības grupas un kategorijas. Visas mežu teritorijas tiek iedalītas šādās kategorijās :

1. zinātniskie, vēsturiskie meži - pie Pilskalnu mājām Lielvārdes novadā (aizņem 0,5 % mežu kopplatības);
2. dabas pieminekļu meži - Lielo Kangaru osu grēdā (1%);
3. zaļās zonas ap Ogri, Ikšķili, Ķegumu, Lielvārdi, Suntažu un Jumpravas apdzīvotajām vietām (7%);
4. joslas gar Rīgas - Daugavpils, Rīgas - Ērgļu un Krustpils - Jelgavas dzelzceļiem un Rīgas - Ērgļu, Rīgas - Daugavpils, Līgatnes - Skrīveru, Ulbrokas - Ogres - Kokneses u.c. autoceļiem (5 %);
5. lieguma joslas gar Tomes zivju audzētavas nārsta baseiniem (3%);
6. lieguma joslas gar upēm ,ezeriem un citām ūdenstilpēm - gar Daugavu, Mazo Juglu, Lobi, Ogri, Taļķi, Līčupi, Lobes un Pečoru ezeru (4%);
7. Rīgas zaļā zona 50 km rādiusā ap Rīgu; robeža apmēram pa līniju Suntaži - Glāžšķūnis - Birzgale (33%);
8. vispārējie meži (46,5%).

Ekoloģiskās problēmas

Ogres rajonā pastāvēja vairākas problēmas:

Ūdensapgāde un notekūdeņi. Ogres pilsētas ūdensapgāde tiek veikta no pilsētā esošajām artēziskajām akām. Šo aku ūdens kvalitāte kopumā atbilst Ogres Veselības centra prasībām, taču, plūstot pa pilsētas ūdensvadu, ūdens kvalitāte ievērojami pasliktinās. Tas izskaidrojams ar ūdensvada slikto tehnisko stāvokli, kā arī ar nepilnīgo ūdens atdzelzošanu. Galvenās problēmas Ogres pilsētā rada ūdensapgāde individuālajā sektorā, kur tiek izmantotas grodu akas vai lokālie artēziskie urbumi. Grodu akās (Loka, Kokneses, Draudzības u.c. ielās) ūdenī ir paaugstināts nitrātu, amonjaka u.c. vielu saturs. Tam par iemeslu ir pārāk blīvā apbūve, notekūdeņu novadīšana grāvjos vai iesūcināšana gruntī, nepareiza, pārdozēta mēslošanas līdzekļu lietošana mazdārziņos un siltumnīcās, nepareiza grodu aku ekspluatācija. Kopumā Ogres rajonā ir 23 bioloģiskās un 14 mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas stacijas, kas nodrošina attīrīšanu 65% notekūdeņu. Sevišķi neapmierinoša situācija ar notekūdeņu attīrīšanu ir Meņģeles, Taurupes un it īpaši Rembates pagastā. Ogres pilsētas attīrīšanas iekārtas Draudzības ielā darbojas ar trīskāršu pārslodzi. Ķīmiski piesārņots ūdens ir Urgas upītē Pārogrē.

Ūdenstilpju bioloģiskie resursi. Par ūdenstilpju bioloģisko resursu, it īpaši zivju resursu, stāvokli rajonā liecina nozvejas statistika (tiek veikta ūdenstilpēs, kur notiek rūpnieciskā zveja), kā arī kontrolzveja un zvejnieku un makšķernieku aptaujas. Visvairāk informācijas ir par Rīgas un Ķeguma ūdenskrātuves un Lobes (Viskāļu) ezera bioloģisko resursu stvokli. Galvenais faktors, kas ietekmē zivju un citu ūdens organismu (zivju barības bāze) daudzumu Rīgas un Ķeguma ūdenskrātuvē, ir regulāras ūdenslīmeņa svārstības, kas ir HES darbības neizbēgamas sekas. Visvairāk šīs ūdenslīmeņa svārstības ietekmē zivju nārsta gaitu, jo lielākā daļa seklumā nārstojošo zivju ikru un mazuļu iet bojā. Turklāt katru gadu vismaz vienu reizi šajās ūdenskrātuvēs tiek maksimāli pazemināts ūdenslīmenis (par 2 m), kas nepieciešams, lai veiktu dambju u aizsprostu apskati un remontu. Zivju resursus negatīvi ietekmē arī malu zvejniecība. Trešajā lielākajā rajona ūdenstilpē - Lobes ezerā - rūpnieciskā zveja pēdējos gados praktiski nav veikta. Ezerā nav noregulēts optimālais ūdenslīmenis, tāpēc ezers ātri aizaug. Par pārējo rajona upju un mazo ezeru bioloģisko resursu stāvokli datu ir maz. Zināms, ka Ogres upē un tās pietekās, kā arī vairākos dīķos un ūdenskrātuvēs dzīvo vēži, strauta foreles. Ir ziņas, ka Tulku ezerā mīt medicīniskās dēles, kas ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Atkritumu saimniecība. Rajonā ir 13 atkritumu izgāztuves. Visas šīs izgāztuves ir ierīkotas bez projekta, neatbilst pastāvošajiem tehniskajiem noteikumiem un sekmē gruntsūdens un citu ūdeņu piesārņošanu. Joprojām uz izgāztuvēm tiek vesti nešķiroti atkritumi, starp tiem arī cilvēkiem bīstami atkritumi. Ogres pilsētas atkritumi tiek vesti uz rajona centralizēto izgāztuvi "Ķegums" Ogresgala pagastā (Ogres novadā). Gada laikā izgāztuvē nogādā 80000 m³ atkritumu. Aktuāla ir izgāztuves rekonstrukcijas nepieciešamība, arī jaunas izgāztuves teritorijas sagatavošana. Tajā paredzēta ūdensnecaurlaidīga 0,5 m bieza māla slāņa uzklāšana. Māla kārtu iespējams aizstāt arī ar ārzemēs ražotu speciālu ieklājējplēvi. Jaunas izgāztuves būtu jāiekārto Birzgales un Meņģeles pagastā, jo esošās ir pārpildītas un neatbilst sanitārtehniskajām prasībām. Ikšķiles novada Kranciema karjerā uzsākta lietotu autoriepu savākšana. Aktuāls ir jautājums par centralizētas ķimikāliju noliktavas ierīkošanu Ogres rajona vajadzībām.

Ogres plūdu problēma. No ārējiem apstākļiem, kas būtiski ietekmē dabas apstākļus Ogrē un tās apkārtnē, kā arī pilsētvides attīstību, pats nozīmīgākais ir Rīgas HES uzcelšana un Rīgas ūdenskrātuves izveidošana. Tādējādi tika mainīta Daugavas piekrastes un Ogres salas konfigurācija, mainījās Ogres upes lejtece - upē pacēlās ūdenslīmenis, pilsētā novērojama gruntsūdens līmeņa celšanās. Ekspluatācijas laikā atklājās Rīgas ūdenskrātuves hidrotehnisko būvju projektēšanas un celtniecības nepilnības un kļūdas, kuru dēļ pie Ogres upes ietekas Daugavā veidojas pretstraumes un ledus sastrēgumi. Ik gadus intensīvas sniega kušanas periodā Ogres upē strauji ceļas ūdenslīmenis un pārplūst teritorijas pie Norupītes ietekas Ogrē; ir apdraudēti arī kājnieku, dzelzceļa un autoceļa tilti pār Ogres upi. Par parastu parādību pavasarī kļūst ledus sastrēgumu spridzināšana pie Ogres upes ietekas Daugavā, kas negatīvi ietekmē zivju u.c. ūdens iemītnieku populāciju.

Ūdens aizsardzība. Ogres rajonā aktuālākais vides aizsardzības pasākums ir notekūdeņu attīrīšana. Daugavā ik diennakti tiek ieplūdināti 17000 m³ notekūdeņu, kas attīrīti 5 bioloģiskās attīrīšanas iekārtās ar 90% efektivitāti un 4 mehāniskās attīrīšanas iekārtās, kuru efektivitāte ir 30%. Ir izstrādāti projekti attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijai Dzelmēs (Lieljumpravā), pabeigta ir Pārogres kanalizācijas kolektora izbūve. Bez tam Daugavas sanitārajā aizsargjoslā (50 – 100 m attālumā no krasta) atrodas zemnieku saimniecības, kuru mēslu krātuves neatbilst pastāvošajām tehniskajām prasībām. Pēc ūdenskrātuvju ierīkošanas un ūdenslīmeņa paaugstināšanas aktuāla kļuvusi Daugavas krastu aizsardzība. Pastiprināta Rīgas ūdenskrātuves krastu noārdīšanās Ogres rajona robežās notiek kreisajā krastā 10 km garumā un labajā krastā - 7 km garumā. Ķeguma ūdenskrātuves krastu noārdīšanās notiek attiecīgi 25 km un 22 km garumā. Krastu izskalošanas process apdraud arheoloģijas pieminekļus, dzīvojamās un saimniecības ēkas, īpaši aizsargājamo augu atradnes, samazinās lauksaimniecībā izmantojamās zemes un meža platības. Piemēram, Birzgales zemnieku saimniecībā "Krūmiņi" gadā noārdās 0,5 m plata krasta josla, bet Līčupes ietekas apkārtnē - pat 2 – 3 m plata krasta josla. Diemžēl ir pārtraukta ūdenskrātuvju nostiprināšana un kopšana.

Īpaši aizsargājamo augu atradņu aizsardzība. Pēc Reģionālās vides pārvaldes datiem, Daugavas ielejā sastopamas 15 īpaši aizsargājamo augu sugas; vairākām no tām Daugava ir sugas izplatības areāla austrumu vai rietumu robeža. Daugavas krastu noārdīšanās dēļ, kā arī attīstoties zemnieku saimniecībām, daudzas augu atradnes ir apdraudētas. Ir jānoslēdz līgumi ar zemes lietotājiem un īpašniekiem par īpaši aizsargājamo augu aizsardzību.

Daugavas ainavas aizsardzība. Daugavas ielejas daļai starp Rīgas - Daugavpils un Ķekavas - Jaunjelgavas šoseju ir jāiztur intensīvāka vidi piesārņojoša slodze nekā pārējā Ogres rajona daļā. Daugavas ielejā atrodas arī salīdzinoši vairāk kultūrvēsturisku pieminekļu un dabas objektu, tāpēc visām pašvaldībām un zemes īpašniekiem jārisina jautājumi par šīs teritorijas aizsardzību atbilstoši pastāvošajām normm.

Nestrādājoša radiolokācijas stacija P-37 (П-37) netālu no Glāžšķūņa Rembates pagastā (Lielvārdes lidlauka apkalpošanai)

Lielvārdes lidlauks. 1994. - 1995. gadā Ogres Reģionālā vides pārvalde kopā ar vācu firmu IABG veica Krievijas bruņoto spēku atstātā lidlauka izpēti. Lidlauka teritorijā tika konstatēts dažādas pakāpes augsnes un ūdeņu piesārņojums. Bez pozitīva ekspertīzes slēdziena lidlauka teritorijā darbību uzsāka dažādi uzņēmumi, kas rupji pārkāpa vides aizsardzības noteikumus. Notika kokogļu ražošana bez projekta dokumentācijas saskaņošanas un uzglabāti benzola pārstrādes atkritumi.

Ogres pilsēta. Ogrē un tās apkaimē aktuāla arī antropogēnā (cilvēka) iedarbība uz apkārtējo vidi. Pārāk liels ir cilvēka darbības "spiediens" uz Ogres pilsētas un piepilsētas zaļo zonu. Tas izpaužas kā meža zemsedzes izmīņāšana, kas veicina erozijas procesus, sevišķi pauguru nogāzēs. Atkailinās koku saknes, un iet bojā vērtīgi koki, sevišķi skuju koki, kas aizvien vairāk sāk slimot ar dažādām slimībām. Savukārt pamežs tiek piesārņots ar neraksturīgām krūmu sugām, kas pasliktina pameža gaismas apstākļus un nelabvēlīgi ietekmē zemsedzi.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaits un izvietojums

Lai gan Ogres rajons bija viens no mazākajiem Latvijas rajoniem - pēc platības tas ieņēma tikai 24. vietu starp 26 Latvijas lauku rajoniem, taču pēc iedzīvotāju skaita (63900 1995. gada 1. janvārī) tas bija 2. vietā Latvijā, atpaliekot tikai no Rīgas rajona (145 500 iedzīvotāju). Vairāk par 60 000 iedzīvotāju bija arī Cēsu un Valmieras rajonos. Visus pēckara gadus iedzīvotāju skaits Ogres rajonā nemitīgi pieauga, galvenokārt uz pilsētu iedzīvotāju pieauguma rēķina. Pavisam rajona pilsētās (Ogrē, Lielvārdē, Ikšķilē un Ķegumā) bija ap 39 000 iedzīvotāju, no kuriem 28 200 jeb 72% dzīvoja rajona centrā Ogrē. Ogrē koncentrējās 45,3% visu rajona iedzīvotāju, bet kopā ar pārējām pilsētām Ogres rajona urbanizācijas līmenis sasniedza 61,3%. Tas bija apmēram par 10% mazāk nekā vidēji Latvijā (68%), bet, salīdzinot ar citiem rajoniem, šis rādītājs bija par 10 - 20 % lielāks.

Ogres rajons bija pieskaitāms pie urbanizētākajiem Latvijas rajoniem, kas atrodas tiešā Rīgas tuvumā un cauri tam stiepās Rīgas aglomerācijas DA atzars, kas izveidojās sakarā ar labiem transportģeogrāfiskajiem apstākļiem. Rajonu šķērsoja autoceļi un dzelzceļa līnijas, kas saistīja Rīgu ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Kopumā šajā joslā dzīvoja ap 4/5 visu rajona iedzīvotāju.

Iedzīvotāju straujais pieaugums rajonā bija saistāms arī ar savulaik pārmērīgo rūpniecības forsēšanu Ogres pilsētā. Zināma nozīme bija arī jau izsenis reklamētajam labvēlīgajam klimatam Ogres apkaimē - te ir maigākas ziemas un siltākas vasaras. Sevišķi labvēlīgs mikroklimats ir Daugavas ielejā.

Iedzīvotāju skaits Ogres rajonā (tūkstošos)

	1959	1970	1979	1989	1990	1992	1995	2000
Ogre	7,5	15,7	26,1	30,2	29,9	29,0	28,2	26,7
Lielvārde	1,6	2,6	3,8	5,8	6,0	6,1	4,9	6,4
Ikšķile	-	1,8	2,7	3,5	3,6	3,6	3,7	4,6
Ķegums	0,8	1,1	1,5	2,1	2,1	2,3	2,3	2,44
Pilsētās	9,9	21,2	34,1	41,6	41,6	41,0	39,2	40,14
Laukos	25,3	26,7	24,0	24,8	26,0	24,8	27,7	22,86
Rajonā	35,2	47,9	58,1	66,4	67,6	65,8	63,9	63,0

Ogres rajona iedzīvotāju skaitu jūtami ir ietekmējusi tāda rūpniecības giganta kā Ogres trikotāžas kombināta celtniecība 60. un 70. gados. Ar to saistītais ļaužu pieplūdums arī izveidoja Ogres rajonu par vienu no visapdzīvotākajiem rajoniem Latvijā. No pārējām rajona pilsētām iedzīvotāju skaits ir pieaudzis Lielvārdē, iespējams, ka tam par cēloni ir ne tikai tās atrašanās urbanizācijas joslā, bet arī paju sabiedrības "Lāčplēsis" ekonomiskā potenciāla tuvums un labākie sociālekonomiskie apstākļi. Ikšķilē un Ķegumā iedzīvotāju skaits pieaudzis lēnāk, lai gan šīs pilsētas, sevišķi Ikšķile, ir tuvāk Ogrei un Rīgai. Tātad šeit, līdztekus ļoti izdevīgajam transportģeogrāfiskajam stāvoklim, citi apstākļi nav tā veicinājuši iedzīvotāju skaita pieaugumu kā Ogrē vai Lielvārdē. Protams, gadiem ritot, šī situācija var mainīties.

Pēc trikotāžas kombināta uzcelšanas Ogre iedzīvotāju skaita ziņā ir izvirzījusies pirmajā desmitā Latvijas 77 pilsētu vidū. Esošā Ogres infrastruktūra ir par "vāju", lai apkalpotu ne tikai gandrīz 30000 pilsētas iedzīvotāju, bet ik dienas arī simtiem iebraucēju no rajona pilsētām un pagastiem. Taču sāk iezīmēties tendence Ogres iedzīvotāju skaitam vairs nepieaugt, to ietekmē arī pašreizējā ekonomiskā depresija, kas negatīvi ietekmē dzimstību.

Salīdzinot iedzīvotāju skaita izmaiņas laukos, redzams, ka visus pēdējos gadu desmitus tas nav būtiski mainījies. Taču ir notikusi lauku iedzīvotāju pārgrupēšanās. Tagad lielākā daļa lauku iedzīvotāju koncentrējušies Rīgas aglomerācijas atzara Ikšķile - Dzelmes (Lieljumprava) posmā ērto satiksmes ceļu tuvumā, Daugavas labajā krastā. Apmēram 40% lauku iedzīvotāju dzīvo pagastu centros u.c. lauku apdzīvotajās vietās. Viensētās dzīvo nedaudz vairāk par 1/2 visu lauku iedzīvotāju jeb nepilni 14 tūkstoši iedzīvotāju. Šie skaitļi ir aptuveni, jo mazo apdzīvoto vietu statuss nav oficiāli noteikts. Visvairāk lauku viensētu ir ekonomiski spēcīgākajos pagastos, turpretī citur lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo pagastu centros - visvairāk tas attiecas uz rajona A daļu un Lauberes pagastu. Visblīvāk lauku apvidi ir apdzīvoti Lielvārdes lauku teritorijā, Tīnūžu un Ogresgala pagastā, kur apdzīvojuma blīvums ir lielāks par 15 cilv./km², bet salīdzinoši "tukši" lauki ir Lauberes, Birzgales, Meņģeles, Mazozolu pagastā un Ķeguma lauku teritorijā (Tomes apkaimē). Apdzīvojuma blīvums šeit nesasniedz pat 5 cilv./km², vismazākais tas ir Lauberes un Mazozolu pagastā (3,7 cilv./km²). Ogres rajona lauku vidējais apdzīvojuma blīvums ir 9,1 cilv./km².

Iedzīvotāju skaits pagastos un to centros. Apdzīvojuma blīvums (cilv./km²). Pagasta centru iedzīvotāju īpatsvars (%) (1989. gada dati)

Pagasts	Platība (km2)	Iedzīvotāju skaits pagastā			Apdzīvojuma blīvums
		pagastā	centrā	centrā (%)	kopējais	bez centra
Birzgales	292,5	2003	891	44,5	6,9	3,8
Madlienas	168,0	2042	1010	49,5	12,2	6,1
Suntažu	160,2	2373	1043	44,0	15,0	8,3
Ikšķiles l.t.	128,9	2561	245	9,6	20,0	18,0
Taurupes	126,4	1132	276	24,4	8,9	6,8
Ķeguma l.t.	110,2	584	83	10,3	5,3	4,9
Mazozolu	97,0	787	427	54,3	8,1	3,7
Ogresgala	95,3	2191	593	27,1	23,0	16,8
Meņģeles	89,8	868	523	60,3	9,7	3,8
Jumpravas	87,5	2381	1381	58,0	27,2	11,4
Ķeipenes	87,3	1352	670	49,7	15,5	7,8
Rembates	81,3	1265	597	47,2	15,6	8,2
Lauberes	80,5	815	504	61,8	10,1	3,7
Lēdmanes	78,3	1598	730	45,7	20,4	11,1
Krapes	72,7	879	155	17,4	12,0	10,0
Lielvārdes l.t.	53,5	2057	904	43,9	38,5	21,6
Vidēji pagastos	113,1	1556	627	40,5	15,5	9,1
Ogres rajons	1843,0	66 340	30 025	45,3	36,0	13,0

Iedzīvotāju ataudze

Ogres rajonā dzimstība ir augstāka, bet mirstība ir zemāka nekā vidēji Latvijā. Tas izskaidrojamsar salīdzinoši mazāku iedzīvotāju vidējo vecumu (Ogres rajonā tas ir vidēji 35 gadi, Latvijā - 37 gadi). Vidēji visjaunākie rajonā ir Lielvārdes iedzīvotāji (33 gadi). Rajonā pensionāru ir ap 21% iedzīvotāju kopskaita, bet Latvijā to īpatsvars ir 24,6%. Liela nozīme iedzīvotāju ataudzē ir Ogres pilsētai, kur dzīvo gandrīz puse visu rajona iedzīvotāju. Sakarā ar pilsētas industrializāciju katru gadu tajā ieplūda liels jaunu darbspējīgo cilvēku daudzums, kas radīja arī ievērojamu dzimstības un dabiskā pieauguma palielināšanos, procentuāli samazināja mirstību. Mūsu dienās šis process ir apstājies, un iezīmējas tendence iedzīvotāju ataudzes rādītājiem tuvināties valsts vidējiem rādītājiem. Vēl vairāk šo procesu pastiprina ekonomiskā krīze. Pēc neliela pacēluma 80. gados valstī atkal sarūk iedzīvotāju dabiskais pieaugums. 1992. gadā Latvijā dzimušo skaits tikai par 1000 cilvēkiem pārsniedza mirušo skaitu, bet no 1985. gada līdz 1990. gadam šis pārsvars bija 10000.

Iedzīvotāju ataudze (uz 1000 iedzīvotājiem)

		1980		1982		1984		1986		1988		1992		1993		1994
Ogrē Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		16,4 8,0 8,4		17,6 7,3 10,3		18,9 7,6 11,3		15,6 7,3 8,3		14,1 9,0 5,1		12,8 10,1 2,7		9,8 11,2 -1,4		9,4 13,0 -3,6
Lielvārdē Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		20,3 13,3 7,0		20,1 10,1 10,0		21,8 9,5 12,3		16,6 10,9 5,7		18,4 9,5 8,9		11,2 9,9 1,3		10,3 11,2 -0,9		12,7 14,3 -1,6
Ikšķilē Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		11,3 7,9 3,4		14,2 11,3 2,9		15,7 14,0 1,7		10,2 7,4 2,8		14,6 11,7 2,9		6,4 11,7 -5,3		11,3 12,7 -1,4		8,4 13,9 -5,5
Ķegumā Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		21,2 12,3 8,9		17,6 6,5 11,1		18,0 9,3 8,7		13,6 8,8 4,8		15,3 14,2 1,1		11,9 11,0 0,9		7,8 14,0 -6,2		11,2 11,7 -0,5
Pilsētās Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		16,6 8,8 7,8		17,6 7,9 9,7		18,8 8,3 10,5		15,2 7,9 7,3		14,7 9,5 5,2		11,9 10,3 1,6		9,9 11,5 -1,6		9,8 13,2 -3,4
Laukos Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		17,5 14,4 3,1		17,6 13,7 3,9		15,1 14,2 0,9		20,3 13,6 6,7		18,7 12,3 6,4		17,0 14,4 2,6		13,3 15,0 -1,7		15,4 17,3 -1,9
Rajonā Dzimuši Miruši Dabiskais pieaugums		17,0 11,0 6,0		17,6 10,2 7,4		17,5 10,6 6,9		17,1 10,0 7,1		16,2 10,6 5,6		13,8 11,8 2,0		11,2 12,8 -1,6		12,0 14,8 -2,8

Iedzīvotāju migrācija

No 1980. gada līdz 1990. gadam dažādu iemeslu dēļ Ogres rajonā katru gadu iebrauca ap 4000 cilvēku, bet no rajona izbrauca ap 3500 cilvēku. Iedzīvotāju mehāniskais pieaugums gadā bija apmēram 500 cilvēku, kuri galvenokārt palielināja pilsētu iedzīvotāju skaitu. Ļoti liels mehāniskais pieaugums rajonā bija 60. un 70. gados, kad sakarā ar Ogres trikotāžas kombināta celtniecību strauji pieauga Ogres iedzīvotāju skaits. Viesstrādnieki tika vervēti Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u.c. bijušās PSRS republikās. Laukos mehāniskā pieauguma praktiski nav bijis - pēdējos gadu desmitus tas ir bijis negatīvs vai svārstījies ap nulli. Iespējams, ka ar lauku atdzimšanu situācija mainīsies. Arī rajona pilsētās maksimālais mehāniskā pieauguma periods ir beidzies. Atjaunojoties Latvijas valstij, imigrācija ir jūtami mazinājusies. Pieaugošā dzīves drdzība pilsētās samazinājusi migrācijas skaitliskos lielumus. Agrāk imigrācijas jomā Ogres rajonā dominēja Ogre, bet mūsu dienās iedzīvotāju skaits Ogrē nostabilizējas. Vēl salīdzinoši liels imigrācijas pieaugums ir bijis arī Lielvārdei, procentuāli tas ir bijis pat lielāks nekā Ogrei. Kopš 1993. gada iezīmējās tendence emigrācijai uz NVS valstīm.

Iedzīvotāju migrācija (cilvēku skaits)

		1980		1982		1984		1986		1988		1992		1993		1994
Ogrē Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		1850 1591 259		1755 1402 353		1551 1404 147		1343 1305 38		1289 1329 -40		612 1071 -459		505 833 -328		633 716 -83
Lielvārdē Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		483 160 323		374 282 92		537 256 281		608 435 173		481 436 45		70 355 -285		30 641 --611		0 444 -444
Ikšķilē Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		155 122 33		258 124 134		177 145 32		166 135 31		250 91 159		143 89 54		119 53 -66		122 62 60
Ķegumā Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		99 65 34		138 142 -4		104 73 31		95 80 15		121 73 48		104 85 19		60 28 32		70 38 32
Pilsētās Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		2567 1938 649		2527 1950 577		2369 1878 491		2212 1955 257		2141 1929 212		929 1600 -671		741 1555 -841		825 1260 -435
Laukos Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		1367 1633 -246		1581 1508 73		1569 1588 -19		1646 1626 20		1544 1532 12		705 795 -90		631 618 -13		641 634 7
Rajonā Iebraukuši Izbraukuši Pieaugums		3974 3571 473		4106 3458 648		3938 3456 482		3858 3580 278		3685 3461 224		1634 2395 -761		1345 2173 -828		1466 1894 -428

Iedzīvotāju etniskais sastāvs

1995. gada 1. janvārī latviešu īpatsvars Ogres rajonā bija 74 %, tomēr Jaunogres dzīvojamo namu masīvā, kur mitinājās ap 2/3 visu Ogres iedzīvotāju, latviešu īpatsvars bija tikai 40 %. Nacionālā sastāva "raibums" rajonā cieši saistīts ar pilsētu un transporta maģistrāļu izvietojumu. Ogres rajonā visvairāk cittautiešu dzīvo Rīgas aglomerācijas DA atzarā. Rajona ZA un A daļa ir vislatviskākā, lai gan retāk apdzīvota. Viszemākais latviešu īpatsvars ir Ogrē un Lielvārdē. No pilsētām latviskākā ir Ikšķile, kur nav lielu rūpniecības uzņēmumu, nav celti bijušās padomju armijas daļu dzīvojamo namu masīvi. 1994. gada sākumā Ogres rajonā bija 73% latviešu, 19% krievu, 3,2% baltkrievu, 1,7% ukraiņu, 1,4% poļu un 0,7% lietuviešu.

Ogres rajona iedzīvotāju nacionālais sastāvs (%; 1989. gads)

Pagasts	Iedzīvotāju skaits	Latvieši	Krievi	Baltkrievi	Ukraiņi	Poļi
Ikšķiles l.t.	2561	82,1	12,5	1,5	0,7	1,2
Jumpravas	2381	77,7	13,5	3,9	1,8	1,5
Suntažu	2373	86,8	8,2	2,0	0,6	0,9
Ogresgala	2191	84,4	9,5	2,4	1,3	0,5
Lielvārdes l.t.	2057	83,9	4,3	2,9	2,9	1,0
Madlienas	2042	88,1	5,2	1,3	1,1	1,4
Birzgales	2003	81,5	11,6	2,5	2,0	1,1
Lēdmanes	1598	80,6	10,8	3,0	1,3	3,0
Ķeipenes	1352	85,5	7,3	2,3	2,5	1,2
Rembates	1265	82,1	8,0	2,2	5,3	1,5
Taurupes	1132	90,3	4,4	2,5	0,7	1,2
Krapes	879	83,9	11,5	1,5	1,9	1,0
Meņģeles	868	93,9	3,2	0,9	0,7	0,9
Lauberes	815	82,1	9,1	5,2	1,5	1,1
Mazozolu	787	87,5	5,8	1,9	2,3	1,2
Ķeguma l.t.	584	76,9	13,3	2,9	1,5	1,3
Laukos	24 888	84,2	8,6	2,4	1,8	1,3
Ogrē	30 025	59,1	29,9	4,4	2,1	1,4
Lielvārdē	5864	61,7	31,7	3,6	2,0	1,6
Ikšķilē	3416	80,4	14,6	2,8	0,9	1,6
Ķegumā	2147	74,6	21,4	1,5	1,2	0,8
Rajonā	66 340	72,0	21,2	2,9	1,6	1,2
Rajonā 1995.g.	63 900	73,8	18,5	3,1	1,7	1,3
Latvijā	2 670 000	52,0	34,0	4,5	3,5	2,3

Iedzīvotāju dzimumvecuma struktūra

Ogres rajonā tāpat kā valstī kopumā iedzīvotāju vairākumu veidoja sievietes - 53,6%. Savdabīgs izņēmums bija Tīnūžu pagasts, kurā vīrieši bija vairākumā - 52,8%. Citos pagastos vīriešu īpatsvars mainās no 46,1% (Madlienas pagastā) līdz 48,8% (Krapes pagastā). Taču jāpiebilst, ka sievietes šo skaitlisko pārsvaru ieguva uz vecākas iedzīvotāju grupas rēķina, kas izskaidrojams ar lielāku sieviešu dzīves ilgumu. Pensijas vecuma grupā sieviešu īpatsvars bija 60 - 80%, bet jaunākajā grupā (līdz 15 gadu vecumam) meiteņu īpatsvars bija tikai ap 45%. Arī darbspējīgo iedzīvotāju vecuma grupā sieviešu īpatsvars bija tikai 48%, taču, gadiem ritot, vīriešu mirstība krasi pieauga. To ietekmē ne tikai bioloģiskie faktori, bet arī sociālie apstākļi un dzīvesveids. Spēcīga jaunā paaudze ir Jumpravas, Krapes, Meņģeles un Suntažu pagastā, kā arī Lielvārdes apkaimē, kur bērnu (līdz 15 gadu vecumam) īpatsvars pārsniedz 30%. Savukārt Ķeguma apkaimē, Tīnūžu (Ikšķiles lauku teritorija) un Birzgales pagastā tas ir mazāks par 25%, bet Mazozolu pagastā - par 20%. Vislielākais pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir Birzgales pagastā - 23,3%, bet vismazākais - Krapes pagastā - tikai 15,5%. Savukārt Mazozolu pagastā 63,6% iedzīvotāju ir darbspējīgā vecumā; tas ir augstākais rādītājs Ogres rajonā šajā vecuma kategorijā. Arī tas nav uzskatāms par labvēlīgu apstākli, jo ar gadiem pagastā strauji var iesākties iedzīvotāju novecošanas process (ja vien nepalielināsies dzimstība, kas pašreizējā situācijā ir maz ticams, jo tam ir nelabvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi).

Iedzīvotāju sadalījums pa vecuma grupām Ogres rajonā (1989. g. un 1995. g.)

Pagasts	Iedzīvotāju skaits		Aptuvenās iedzīvotāju vecuma grupas (%)
	1989	1995	0 - 15 g.v.		16 - 60 g.v.		vecāki
			1989	1995	1989	1995	1989	1995
Krapes	939	928	32,6	31,3	51,9	51,6	15,5	17,1
Lielvārdes nov.	2173	1921	32,4	31,1	51,3	51,0	16,3	17,9
Meņģeles	893	888	31,9	30,6	52,2	51,9	15,9	17,5
Suntažu	2384	2204	31,5	30,2	48,8	48,5	19,8	21,3
Jumpravas	2440	2325	30,4	29,1	52,1	51,8	17,5	19,1
Ķeipenes	1267	1291	29,8	28,5	50,9	50,6	19,3	20,9
Rembates	1214	1253	28,1	26,8	50,5	50,2	21,4	23,0
Lēdmanes	1568	1549	27,1	25,8	51,7	51,4	21,2	22,8
Taurupes	1226	1208	27,0	25,7	49,8	49,5	23,2	24,8
Ogres nov.	2239	2279	26,9	25,6	53,1	52,8	20,0	21,6
Lauberes	780	807	26,8	25,5	52,1	51,8	21,1	22,7
Madlienas	1991	2064	26,5	25,2	53,3	53,0	20,2	21,8
Ķeguma l.t.	635	642	24,6	23,3	52,8	52,5	22,4	24,2
Ikšķiles l.t.	2521	2567	23,2	21,9	57,6	57,3	19,2	20,8
Birzgales	1955	1995	23,1	21,8	53,6	53,3	23,3	24,9
Mazozolu	787	773	19,6	18,3	63,6	63,2	16,7	18,5
Vidēji pagastos	1545	1667	26,0	24,7	52,7	53,0	21,3	22,3
Rajona laukos	24 800	27 700	26,5	24,7	53,3	53,0	20,2	22,3
Ogrē	29 900	28 300	24,5	20,0	59,1	60,2	16,4	19,8
Ikšķilē	3 500	3 700	25,7	21,1	54,9	56,0	19,4	28,9
Ķegumā	2 100	2 300	24,8	20,2	57,7	58,7	17,5	21,1
Lielvārdē	5 800	4 900	27,4	22,8	57,4	58,5	15,2	18,7
Rajona pilsētās	41 600	39 200	25,0	20,4	58,4	59,4	16,6	20,2
Ogres rajonā	66 400	63 900	25,6	22,2	56,5	57,1	20,7	24,6
Latvijā	2 666 500	2 529 500	22,8	19,3	56,5	57,1	20,7	24,6
Rep. pilsētās	1 845 900	1 746 900	21,9	17,5	58,3	59,3	19,8	24,2
Rep. laukos	820 600	782 600	24,9	21,6	52,2	53,3	22,9	25,1
Rīgā	910 000	839 700	19,8	15,8	59,7	61,6	20,5	22,8

Likvidācija

Saskaņā ar 1998. gadā pieņemto "Administratīvi teritoriālās reformas likumu" un 2008. gada "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu" 2009. gada 1. jūlijā Ogres rajons tika likvidēts un tā teritorijā izveidoti

• Ikšķiles novads
• Ķeguma novads
• Lielvārdes novads
• Ogres novads.