Pēteris Bīrons
Pēteris Bīrons (vācu: Peter von Biron; dzimis 1724. gada 15. februārī, miris 1800. gada 10. janvārī) bija pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas. Valdīja no 1764. līdz 1795. gadam.
| Pēteris Bīrons Peter von Biron | |
|---|---|
 | |
| Kurzemes un Zemgales hercogs | |
|
Amatā 1764. gads — 1795. gada 18. marts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1724. gada 15. februārī Kavalieru nams, Jelgava,  Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1800. gada 10. janvārī (75 gadu vecumā) Gellenava, Prūsijas Karaliste (mūsdienās Jeleņova, Klodzko apriņķis,  Polija) |
| Dinastija | Bīronu dzimta |
| Tēvs | Ernsts Johans Bīrons |
| Māte | Benigna Gotlība fon Trota-Treidena |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
|
| Bērni |
|
Biogrāfija
labot šo sadaļu
Dzimis 1724. gada 15. februārī Jelgavas Kavalieru namā Kurzemes un Zemgales hercogienes Annas Ivanovnas galminieku Ernesta Johana Bīrena un viņa sievas Benignas Gotlībes, dzimušas Trotas-Treidenas, ģimenē kā vecākais dēls. Savu vārdu ieguvis par godu tālaika Krievijas ķeizaram Pēterim I.
1730.—1740. gadā kopā viņš dzīvoja Maskavā (1730—1732) un Pēterburgā (1732—1740), kur viņa tēvs bija Krievijas Impērijas ķeizarienes Annas galma vadītājs jeb virskambarkungs (Oberkammerherr, обер-камергер). Pašu Pēteri 7 gadu vecumā iecēla par Krievijas valsts virsmedību pārzini.[1] Pēc tēva ievēlēšanas par Kurzemes hercogu viņu kopš 1736. gada sāka dēvēt par Kurzemes kroņprici Pēteri. 1738. gadā, 14 gadu vecumā Pēteri iecēla par leibgardes apakšpulkvedi. Viņš saņēma Polijas karaļa Baltā ērgļa ordeni, 1740. gadā viņam piešķīra Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordeni. Viņu sāka apmācīt valsts vadīšanā, jo ķeizariene pieļāva domu iecelt viņu par savu mantinieku.[1]
Pēc ķeizarienes nāves viņa tēvs 1740. gada 28. oktobrī kļuva par jaundzimušā Krievijas ķeizara Ivana VI reģentu, bet jau pēc pāris nedēļām viņu kopā ar sievu un 16 gadīgo dēlu Pēteri naktī uz 20. novembri arestēja un ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī. 1741. gada 11. aprīlī hercogam Ernestam Johanam Bīronam piesprieda nāvessodu, taču viņa pēctece reģente Anna Leopoldovna to nomainīja ar izsūtījumu uz Toboļskas guberņas Pelimas ciemu Sibīrijā. Pēc 1741. gada novembra galma apvērsuma ķeizariene Elizabete Petrovna viņa vecāku ģimenei 1742. gada martā atļāva pārcelties uz Jaroslavļu.
1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Pēterim kopā ar vecākiem ļāva atgriezties Pēterburgā. Viņam piešķīra kavalērijas ģenerālmajora dienesta pakāpi.
Hercogs
labot šo sadaļu
1762. gada 22. augustā Krievijas imperatore Katrīna II atzina hercoga Ernesta Johana tiesības uz Kurzemes hercogisti, taču hercogu ģimenei nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Jelgavā vēl arvien valdīja Kurzemes landtāga ievēlētais hercogs Kārlis Kristians Jozefs. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīroni svinīgi atgriezās dzimtenē. 23. aprīlī divvaldība beidzās — atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Kārlis atstāja Mītavu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernestam Johanam 1764. gadā Polijas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis izlēņoja Kurzemes-Zemgales hercogisti Ernestam Johanam un princim Pēterim (investitūras diplomu Pēteris saņēma 1765. gada janvārī). Kaut arī juridiski hercogistes monarhs bija viņa tēvs, reālais valdnieks jau bija Pēteris, par ko liecina tas, ka viņš parakstījis lielāko daļu no tā laika valsts dokumentiem.
1765. gadā 41 gadu vecais princis Pēteris salaulājās ar 17 gadus veco Valdekas princesi Luīzi Karolīnu. 1766. gada 9. novembrī viņiem piedzima nedzīvs dēls. Laulību vēlāk šķīra, jo noskaidrojās, ka princese slimo ar epilepsiju.[1]
Kad 1768. gada rudenī viņa tēvs pārcieta infarktu, viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai, tomēr samierināšanās ar muižniekiem notika tikai 1776. gadā, kad Pēteris atteicās no lēņu muižu uzpirkšanas.
1772. gadā hercogs informēja landtāgu par plāniem Jelgavā dibināt akadēmisko ģimnāziju un 1775. gada 8. jūnijā tika parakstīts Pētera akadēmijas (Academia Petrina) dibināšanas akts. 1774. gadā pēc ķeizarienes Katrīnas II ieteikuma hercogs Pēteris salaulājās ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu, bet 1776. gadā viņa aizbrauca no Jelgavas un dzīvoja Pēterburgā. 1778. gadā Kurzemes tiesa šķīra hercoga laulību, kaut Krievijā šo šķiršanās lēmumu neatzina par likumīgu.
1779. gadā hercogs Pēteris Bīrons salaulājās ar Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu, un drīz viena pēc otras piedzima meitas: 1781. gada 8. februārī Katrīna Friderike Vilhelmīne; 1782. gada 19. februārī Marija Luize Paulīne; 1783. gada 24. jūnijā Johanna Katarīna.
1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers. 1787. gadā hercogs Pēteris nodibināja konkursa prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā (Accademia Clementina), kas pastāvēja līdz 1946. gadam.[1] 1787. gada 23. februārī viņam piedzima dēls Pēteris, kurš mira trīs gadu vecumā, 1790. gada 25. martā. 1789. gada 26. janvārī piedzima meita Šarlote Friderike (mirusi 1791. gadā). 1793. gadā piedzima meita Doroteja.
Hercoga īpašumi citur Eiropā
labot šo sadaļu
Daudz ceļojot pa Eiropu un nevarēdams vairs uzpirkt īpašumus Kurzemē, hercogs Pēteris iegādājās virkni īpašumu ārzemēs, pievienojot tos Kurzemes kronim. 1782. gadā viņš nopirka Palais Kurland pili Berlīnē, kas atradās tagadējo Brandenburgas vārtu kvartālā Unterdenlinden bulvārī (īpašumā līdz 1837. gadam), uz kuras zemes šobrīd atrodas Krievijas Federācijas vēstniecība Vācijā. 1785. gadā nopirka Schloss Friedrichsfelde pili Berlīnē (īpašumā līdz 1797. gadam).
1786. gadā Bīrons nopirka Zagānas hercogisti (vācu: Herzogtum Sagan), mūsdienās Žagaņa (poļu: Żagań) Lejassilēzijā. Kopš tā laika dzimtai ir arī Zagānas hercogu tituls (Herzogen zu Sagan). 1787. gadā nopirka īpašumu Deičvartenbergā (vācu: Herrschaft Deutsch Wartenberg), mūsdienās Otiņas ciems Nova Solas apriņķī Lubušā (poļu: Otyń, powiat nowosolski). 1788. gadā nopirka Netkovas īpašumu (vāc. Herrschaft Nettkow) Rotenburgā pie Oderas (vācu: Rothenburg an der Oder), mūsdienās Červeņska (poļu: Czerwieńsk) Lubušā). 1792. gadā nopirka Nāhodas īpašumu (vāc. Herrschaft Nachod, čeh. Náchod) un Ratibožici (īpašumā līdz 1840. gadam) Bohēmijā. 1796. gadā hercogs Prāgā nopirka grāfa Černina pili (Černínský palác, īpašumā līdz 1811. gadam). 1798. gadā nopirka Holšteinas īpašumu (Herrschaft Hohlstein) Lēvenbergā (vācu: Löwenberg), mūsdienās Skalas ciems Lvuvekas apriņķī, poļu: Skała, powiat lwówecki), Lejassilēzijā. 1798. gadā nopirka Čvalkovices īpašumu (Herrschaft Chvalkovice; Chvalkovice v Čechách), kuru apvienoja ar Nāhodas zemēm.
Troņa zaudēšana un nāve
labot šo sadaļu1795. gadā pēc Trešās Polijas-Lietuvas dalīšanas par Kurzemes hercogu feodālo senjoru Polijas-Lietuvas kopvalsts vietā kļuva Krievijas Impērija. Muižniecības spiediena ietekmē landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes pievienošanās Krievijas Impērijai. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula (turpmāk "Kurzemes un Zemgales hercogs" bija viens no Krievijas imperatora tituliem). Saņēmusi no Krievijas Impērijas ķeizarienes Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi savos īpašumos Silēzijā.
1800. gada 10. janvārī hercogs Pēteris Bīrons mira Gellenavā, un 25. janvārī tika apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1847. gadā viņš tika pārapbedīts Sagānas luterāņu baznīcā.
Valdnieka tituls
labot šo sadaļuKādu 1776. gada dokumentu Pēteris Bīrons parakstīja ar titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Pēteris, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā, Silēzijas Vartenbergas, Brālīnes un Gošices brīvkungs, u.c., u.c." (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Peter, in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog, freier Standesherr in Schlesien zu Wartenberg, Bralin und Goschütz &c. &c.).[2]
Pēc Zagānas iegūšanas 1795. gadā Pēteris Bīrons lietoja titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Pēteris, Livonijā Kurzemes un Zemgales, kā arī Silēzijas Zagānas hercogs, Vartenbergas, Brālīnes un Gošices brīvkungs, u.c., u.c." (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Peter in Liefland, zu Curland und Semgallen, wie auch in Schlesien zu Sagan Herzog, freier Standes-Herr zu Wartenberg, Bralin und Goschütz &c. &c).[2]
Hercoga Pētera Bīrona piemiņa mūsdienās
labot šo sadaļuČehijas pilsētā Nāhodā kopš 2006. gada, pieminot hercoga Pētera Bīrona apmešanos pilsētā, tiek rīkoti Kurzemes svētki.[3]
Literatūra
labot šo sadaļu- Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
- Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
- Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
- Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892
- Hugo Weczerka: Handbuch der historischen Stätten Schlesien, Stuttgart 1977
- Dehio-Handbuch der Kunstdenkmäler in Polen: Schlesien, Deutscher Kunstverlag, 2005
- Věra Vlčková: Pamětihodnosti panstvί Náchod důchodnίho Jana Müllera. In: Stopami Dějin Náchodska, Nachod 1997
- Alois Jirasek: Na dvoře vévodském, Historický Obraz. Prag 1953
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. 10.-11. lpp. ISBN 978-9984-38-523-5.
- ↑ 2,0 2,1 Kurzemes un Zemgales valdnieku tituli
- ↑ Vēstnieks Alberts Sarkanis piedalās Kurzemes dienās Nāhodas pilsētā, lvportals.lv
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pēteris Bīrons |
Bīronu dzimtas valdnieks 
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Ernsts Johans Bīrons |
Kurzemes hercogs 1764-1795 |
Pēctecis: Katrīna II | ||