Pauls Mincs
Pauls Mincs (1868—1941) bija Latvijas ebreju izcelsmes jurists un politiķis, Latvijas Republikas darba ministrs (1920—1921), LU profesors. Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs.
| Pauls Mincs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas darba ministrs | |
|
Amatā 1920. gada 19. decembris — 1921. gada 18. jūnijs | |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Frīdrihs Ozoliņš |
| Pēctecis | Roberts Dukurs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1868. gada 30. jūnijā Daugavpils, Daugavpils apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1941. gada 28. decembrī (73 gadu vecumā) Krasnojarskas novads, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | Latvijas ebrejs |
| Politiskā partija | Latvijas žīdu nacionāldemokrātiskā partija |
| Profesija | Advokāts, politiķis, jurisprudences profesors |
| Augstskola | Pēterburgas Universitāte |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuPauls Mincs dzimis 1868. gada 30. jūnijā Daugavpils uzņēmēja Ehila Mihla Minca piecu bērnu ģimenē kā Šmuels Faivls Mincs.[1] 1881. gadā viņu nosūtīja mācīties uz Rīgas pilsētas ģimnāziju, kuru viņš pabeidza 1886. gadā un iestājās Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē.[2][3]
1890. gadā Mincs iestājās Tērbatas Universitātes maģistratūrā, 1892. gadā aizstāvēja krimināltiesību maģistra disertāciju un sāka strādāt par advokātu Rīgā. 1898. gadā viņš dibināja un vadīja Krievijas ebreju kultūras veicināšanas biedrības Rīgas nodaļu.
1915. gadā Mincs vadīja no Kurzemes guberņas izdzīto ebreju palīdzības komiteju, 1917. gadā bija privātdocents Maskavas Universitātē, 1918. gadā Tērbatas Universitātē. 1918. gadā viņš atgriezās Rīgā un darbojās kā zvērinātais advokāts, piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā kā Tautas padomes loceklis, pēc Latvijas senāta dibināšanas 6. decembrī kļuva par tā locekli.
Pauls Mincs pildīja Valsts kontroliera pienākumus Kārļa Ulmaņa vadītajā otrajā un trešajā Pagaidu valdībā un Pirmajā Ministru kabinetā (1919-1920). 1920. gadā ievēlēts par Satversmes sapulces locekli.[4] Latvijas Satversmes līdzautors. Pēc tam viņš no 1920. gada 19. decembra līdz 1921. gada 18. jūnijam bija Darba ministrs. 1921. gada jūnijā jaunā valdība deklarēja sevi par "brīvu no minoritātēm" un Mincs zaudēja savu amatu.[5]
Pēc Latvijas Universitātes dibināšanas 1919. gadā Pauls Mincs kļuva par kriminoloģijas docentu, no 1921. gada par profesoru un 1921.-1930. gadā bija Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs. 1922.-1930. gadā Mincs lasīja lekcijas krimināltiesībās, minoritāšu tiesībās un starptautiskajās tiesībās Rīgas Herdera institūtā. Līdztekus viņš vadīja Latvijas ebreju nacionāldemokrātisko partiju un bija Ebreju Palestīnas aģentūras loceklis. No 1934. gada Mincs kļuva par Latvijas delegātu starptautiskās krimināltiesību organizācijās Bernē un Bukarestē, piedalījās krimināllietu kongresos.
1939. gadā Mincs devās pensijā. Pēc Latvijas okupācijas viņš tika arestēts un deportēts uz PSRS, kur miris Krasnojarskas novada koncentrācijas nometnē 1941. gada 28. decembrī.[6]
Viņa jaunākais brālis ķirurgs Vladimirs Mincs mira Buhenvaldes koncentrācijas nometnē Vācijā.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (1926)
- Triju Zvaigžņu ordenis, 2. šķira (1930)
Darbi
labot šo sadaļu- Die Lehre von der Beihilfe. Tiesību maģistra disertācija Tērbatas Universitātē, 1892.
- Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtliche Studien. Riga: Haecker, 1918. [2], 161 lpp. (vāciski)
- Senāta izskaidrojošā darbība, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1. 1920. gads, 7.-28. lpp.
- Vēl par 259(1).pantu, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.4/6. 1921. gads, 108.-112. lpp.
- Krimināltiesību kurss: vispārējā daļa. 2., pārstr. un papild. izd. Rīga: aut. izd., 1934. 329 lpp.
- La nuova Legislazione Penale della Lettonia. Roma: Istituto di studi legislativi, 1936. [10] p. (itāliski)
- Kriminaltiesības: sevišķā daļa. 2., pārstr. un papild. iesp. Rīga : Latvijas Universitāte, 1939. ; 429 lpp.
- Krimināltiesību kurss. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005. 2 sēj.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ М.Бобе. Евреи в Латвии. Часть 5. Глава 21. Люди и их дела. Рига, Шамир 2006, стр. 354-358
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas XIV. sējums. 1936. 27279-81 slejas
- ↑ «Pauls Mincs» (angļu). YIVO Encyclopedia. Skatīts: 2011-5-2.
- ↑ «Satversmes sapulces deputāti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 10. decembrī.
- ↑ [1]
- ↑ Daugavpils novadnieki Arhivēts 2015. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Latgales Centrālā bibliotēka
Literatūra
labot šo sadaļu- Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Latvijas tiesu portāls. Mācību un izglītojoša juridiskā literatūra[novecojusi saite]
- А. Мацкевич. Паул Минц (krieviski)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Frīdrihs Ozoliņš |
Latvijas darba ministrs 1920. gada 19. decembris — 1921. gada 18. jūnijs |
Pēctecis: Roberts Dukurs |