Pieezere

Pieezere, arī Piedzvina (baltkrievu: Паазе́р'е, Падзві́нне) ir Baltkrievijas vēsturisks un etnogrāfisks reģions. Atrodas valsts ziemeļos, aizņem lielāko daļu no Vitebskas apgabala. Dienvidaustrumos, gar Dņepras—Dzvinas (Daugavas) ūdensšķirtni, tas robežojas ar Piedņepras reģionu, dienvidos un dienvidrietumos — ar Vidusbaltkrieviju un Paņamoni (Pienemunu).

Baltkrievijas etnogrāfiskie reģioni:

  Pienemuna (Панямонне)

  Pieezere (Паазер'е)

  Piedņepra (Падняпроўе)

  Rietumpaļesje (Заходняе Палессе)

  Austrumpaļesje (Усходняе Палессе)

  Vidusbaltkrievija (Цэнтральная Беларусь)

Paezere uz Baltkrievijas pastmarkas

Kā vēsturisks un etnogrāfisks reģions Pieezere atbilst galvenajam kādreizējo Polockas zemju masīvam (Polockas kriviči) un Daugavas vidusteces baseinam, un ir vienīgais Baltkrievijas reģions, kurš robežojas ar Latviju. Pieezeres vietējie dialekti veido baltkrievu valodas ziemeļaustrumu dialekta grupu.

Daži avoti iedala reģionu sīkāk, izšķirot Vitebskas novadu austrumos un Braslavas — rietumos.

Vēsture

Teritorijas hidronīmi galvenokārt ir jauktas baltu un slāvu cilmes, vietām kā senāki relikti saglabājušies Baltijas somu nosaukumi. Ar Baltijas somiem identificējamā ķemmes-bedrīšu keramika reģionā parādās 3. gadu tūkstotī p.m.ē., 2. gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. parādās auklas keramika, kas raksturīga baltiem, pamazām balti kļūst par vairākumu. Ap 4. m.ē. gadsimta beigām uz reģionu sāk migrēt slāvi, pēc 8. gadsimta viņu migrācija pieaug un viņi, sajaucoties ar baltiem, izveido jauktas izcelsmes kriviču etnisko grupu ar slāvu dominanci.

Kā daļa no Kijivas Krievzemes valsts Polockas kņaziste bija viena no neatkarīgākajām, kurai bija gadsimtiem senas sociālpolitiskās sistēmas tradīcijas un savdabīga kultūra. 11. gadsimtā kņazistes teritorijā bija vairāki tiem laikiem lieli reģionālie un ekonomiskie centri: Polocka, Vitebska, Drucka, Lukomļa, Braslava. Politiskā un ekonomiskā vienotība veicināja vienotas un īpašas kultūras veidošanos.

Pieezerei kopā ar daļu no Piedņepras novada visus viduslaikus un līdz 19. gadsimta otrajai pusei bija saglabājies etnogrāfiskais nosaukums "Baltā Krievija", kas vēlāk tika izplatīts uz visu mūsdienu Baltkrievijas teritoriju.

14. gadsimtā šīs zemes tika iekļautas Lietuvas lielkņazistes sastāvā, līdz ar Polijas—Lietuvas ūnijas izveidošanos 1569. gadā Pieezerē izplatījās katolicisms. Pēc patriarha Nikona reformām Krievijā, bēgot no reliģiskās vajāšanas un sociālā spiediena, uz šejieni 17. gadsimtā pārcēlās daļa krievu vecticībnieku.

Reģionu stipri postīja 16.—18. gadsimtu karadarbība: Livonijas karš (1558—1583), Krievu—poļu karš (1654—1667), Lielais Ziemeļu karš (1700—1721). Kari mainīja ne tikai teritorijas valstisko piederību, bet arī iedzīvotāju nodarbinātības un reliģisko struktūru, iedzīvotāju skaits samazinājās vairākas reizes.

Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas (1772. un 1793.) rezultātā Pieezere tika pievienota Krievijai un kļuva par Polockas guberņas daļu, no 1796. gada — Baltkrievijas, no 1802. gada — Vitebskas guberņas; rietumu daļa tika pievienota Viļņas guberņai.

Pēc 1917.—1920. gada kariem un Baltkrievijas PSR izveidošanās ziemeļu Pieezere palika tās sastāvā; Dzvinas kreisā krasta daļu nokļuva Polijā, bet 1939. gadā pēc Polijas iekarošanas to pievienoja Baltkrievijai.

Dabas apstākļu raksturojums

Pieezere ir mežaina, purvaina, visumā līdzena teritorija. Ap puse no kokiem ir priedes. Salīdzinot ar pārējo Baltkrieviju, daudz laukakmeņu. Ziemeļu novietojuma dēļ, īsākais veģetācijas periods valstī. Reģionā nav nopietnu dabas šķēršļu, kas apgrūtinātu iekšējos sakarus.

Saimnieciskās tradīcijas

Pieezeres tradicionālā saimnieciskā kultūra atbilstoši vietējiem dabas apstākļiem ietvēra savu lauku darbu kalendāru, augsnes un augu apstrādes metodes. Laukus apstrādāja, izmantojot vietējo koka arkla ("soha") versiju un arhaiskas zaru ecēšas — smika; mālainākās augsnēs kukuržņu smalcināšanai tika izmantots apaļš baļķis ar zariem, kaplis vai koka āmurs — čekuha. Laukos savāktos linus mērcēja dīķos un pēc tam apstrādāja uz šejienei raksturīgajām divmalu slīpajām mīcītavām.

Sulīgās pļavas un ganības veicināja lopkopības attīstību. Zemnieka saimniecībā galvenais un parasti arī vienīgais darba dzīvnieks bija zirgs. Kopš 19. gadsimta beigām liellopu audzēšanai ir izteikts gaļas un piena produktu virziens.

Attīstoties kapitālismam un dzelzceļa transportam, izplatījās mežsaimniecība un migrācijas darbi, kad strādnieki uz laiku devās piestrādāt citos reģionos. Daudzi bijušie zemnieki pārgāja uz celtniecību un amatniecību: Pieezeres akmeņkaļus, mūrniekus, galdniekus varēja atrast daudzās Krievijas guberņās.

Ēkas

Blīvāk apdzīvots bija Dzvinas kreisais krasts — reģiona dienvidu daļa. Pieezerē dominēja mazi viensētu puduri (3—5 viensētas), kas bija izkaisīti starp mežainiem pauguriem upju un ezeru tuvumā, attālu no lielceļiem. Ganību un brīvo zemju klātbūtne tuvu ciematiem un saimniecībām, ūdenskrātuves un meža tuvums reģiona iedzīvotājiem piešķīra patriarhālas savrupības iezīmes. Mazus ciematus, saimniecības un atsevišķas sētas savienoja šauri lauku ceļi un takas; lauku ceļi bija pamanāmi tikai pēc vāji nomīdītas augsnes un neizteiktām aprisēm. Ziemā pār upēm un laukiem tika veidoti pagaidu ceļi, tā sauktie ziemas ceļi.

Visizplatītākais viensētas veids bija vainags: gar pagalma perimetru atradās dzīvojamā un saimniecības ēkas. Bija arī kompakts variants, kad saimniecības telpas atradās cieši blakus mājokļiem, veidojot vienotu ēku kompleksu ar segtu pagalmu (Baltkrievijā tādi zināmi tikai šajā reģionā). Sētas nomalē 50–60 m attālumā tika būvētas maltuve un pirts. Maltuve vietējā izpratnē sastāvēja no labības kulšanas laukuma, žāvētavas, siena šķūņa salmiem un sienam un nojumes. Atklātās vietās reizēm tika uzstādīta nelielas vējdzirnavas.

Tipisks mājokļa plānojums bija dzīvojamā ēka + nojume + apsildāma klēts. Mājas sienas veidoja no apaļiem priedes vai egles baļķiem, kurus savienoja stūros, nenozāģējot atlikušos galus. Jumti parasti divslīpņu, sākot ar 19. gadsimta otro pusi — rāmja ("uz spārēm"); parasti tika klāti ar salmiem, retāk ar lubām.

Apģērbs

Polockas muzeja aušanas ekspozīcija

Pieezeres iedzīvotāju tradicionālo vīriešu apģērbu raksturo taisns, vaļīgs griezums. Visbiežāk apģērba krāsas ir baltas un gaiši pelēkas. No virsdrēbēm, papildus parastajām baltkrievu "svitām" — īsiem halātiem un aitādas mēteļiem ar vilnu uz iekšpusi — "kažuhiem", plašā lietošanā bija auduma sarafāns — "nasovs".

Sieviešu apģērbs, īpaši zemjostas, atšķīrās ar ievērojamu tipoloģisko daudzveidību. Dekorēšanas tehnikā dominēja izšuvumi un reljefi krāsu spiedumi, kas sieviešu apģērbā (kreklos, priekšautos) tika harmoniski apvienoti ar mežģīnēm. Izšuvumos dominēja sarkanā krāsa uz balta fona, krāsu spiedumos — zilā un gaiši zilā.

Podniecība

Pieezeres keramikai raksturīgas masīvas formas, rūpīga apstrāde un rotājumu uzlipināšana.

Folklora

Reģionālā izolācija parādās vietējā mutvārdu dzejā un tradicionālo rituālu izpildē. Kopā ar kopīgajām baltkrievu lauku darbu kalendāra un ģimenes rituālajām dziesmām ir plaši izplatīti tie dziesmu žanri, kuri citos reģionos ir reti vai vispār nepastāv — pirmslieldienu māju apstaigāšanas, masļeņicas, talkas, linu apstrādes un kāzu tuvināšanas dziesmas. Pieezeres dziesmu folklorai raksturīgs solo izpildījums; dziesmu melodija ir vienmērīga, nesteidzīga, ar plūstošām pārejām un brīva.