Sociolingvistika
Sociolingvistika ir valodniecības apakšnozare, kas pēta ar valodu un sabiedrību saistītas problēmas. Uzmanība tiek veltīta sabiedrības ietekmei uz valodu. Sociolingvistika daļēji pārklājas ar pragmatiku. Nozare radusies 20. gadsimta 20.—30. gados.[1]
Sociolingvisti pēta, kā atšķiras lietotā valoda dažādām sabiedrības grupām (piemēram, cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni, vecumu, reliģiju, statusu sabiedrībā).
Svarīga loma sociolingvistikā ir valodas variācijām, kas atklājas dažādu dialektu, akcentu un reģionālo valodu lietojumā. Sociolingvisti analizē, kā un kāpēc cilvēki maina savu runas veidu atkarībā no sociālajiem apstākļiem, kā arī kā valodas maiņa norit laika gaitā, sabiedrībai attīstoties. Būtisks sociolingvistikas aspekts ir diglosija, kas raksturo situāciju, kurā vienā sabiedrībā pastāv divas valodas vai valodas varianti, kurus cilvēki izmanto atšķirīgos kontekstos, piemēram, formālajā un neformālajā saziņā.
Sociolingvistika sniedz arī ieskatu par valodas politiku, lingvistisko diskrimināciju, valodas standartizāciju, kā arī valodu un identitātes jautājumiem, kas bieži vien ir svarīgi daudznacionālās un daudzkultūru sabiedrībās.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 130. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |