Vaļu medības
Vaļu medības ir rūpnieciska vaļveidīgo jūras zīdītāju nomedīšana to ķermeņu vai ķermeņu daļu komerciālai izmantošanai vai lietošanai pārtikā. Atsevišķos gadījumos vaļu nomedīšana tiek veikta pētnieciskiem mērķiem. Agrāk vaļus intensīvi medīja, lai iegūtu gaļu, taukus, joslvaļu mutes "bārkstis" un pelēko ambru, ko iegūst no kašalotu zarnām smaržu industrijas vajadzībām. Mūsdienās vaļus medī galvenokārt pārtikai. Gadā visā pasaulē tiek nomedīti ap 1500 vaļu, galvenokārt mazie joslvaļi. 20. gadsimtā nomedītos vaļus izmantoja galvenokārt mākslas un dekoratīvajās nozarēs. Piemēram, vaļu spalvas tika izmantotas rotājumos, apģērbā vai pat mēbeļu apdarei. Tas bija populārs materiāls, kas piešķīra ekskluzīvu un greznu izskatu dažādiem priekšmetiem.Korsetes no vaļa tika izgatavotas, izmantojot galvenokārt vaļa ribas un ribu kaulus. Tie tika izmantoti, lai nodrošinātu stingru un formējošu struktūru korsetei.
Vēsture
labot šo sadaļu
Tiek lēsts, ka cilvēki vaļus medījuši jau no senākajiem laikiem. Primitivākajā veidā nelielus vaļveidīgos, galvenokārt baltvaļus, grindas, cūkdelfīnus un narvaļus, medīja, tos ar laivām atgriežot no atklātas jūras un izdzenot uz sēkļa.
Attīstoties tehnoloģijām, vaļu medīšanai sāka izmantot speciāli aprīkotas laivas un medību rīkus — harpūnas vai bultas ar tām pievienotu tauvu vai trosi. Šādas medības aprakstītas 6000 gadus vecos petroglifos Ulsanas tuvumā Korejā.[1] Šādā veidā tikuši medīti kuprvaļi un eļļas vaļi. Mūsdienās šāda veida vaļu medības no nelielām laivām un smailītēm praktizē inuiti Grenlandē, Kanādas ziemeļos un Krievijas Tālajos Austrumos. Vaļveidīgo gaļa joprojām sastāda ievērojamu daļu no mūsdienu Arktikas tautu ēdienkartes.
Pirmās rakstiskās liecības par vaļu medībām Eiropā ir no 1059. gada.[2][3] Ar to nodarbojušies Biskajas līča piekrastes iedzīvotāji baski. Iesākumā medības notika galvenokārt tuvējos piekrastes ūdeņos, pakāpeniski medību areālus pārceļot tālāk uz ziemeļiem — Lamanšu, Īrijas, Islandes un Grenlandes piekrasti. 17. gadsimtā vaļu pirmapstrādei (sadalīšanai un tauku kausēšanai) neapdzīvotās Arktikas vietās tika ierīkotas speciālas bāzes. Jana Majena salā holandiešu vaļu mednieku bāze tika ierīkota 1615. gadā, 1619. gadā — Smērenburga ("tauku pilsēta") Špicbergenas ziemeļos.
18. gadsimta otrajā pusē vaļu medības tika sāktas arī dienvidu puslodē.[4]
Vairāk kā 2 miljoni vaļu tika nogalināti 20. gadsimta sākumā. 1930. gados katru gadu tika nomedīti ap 50 000 vaļveidīgo. 20. gadsimta vidū vairākas vaļu sugas bija gandrīz izmirušas vai arī to populācija neatjaunojās.[5] Lai regulētu vaļu medības starptautiskā līmenī, izveidotu vaļu populācijas aizsardzības mehānismu un nodrošinātu nozares attīstību, 1946. gada 2. decembrī tika nodibināta Starptautiskā vaļu medību komisija (IWC).[6] 1986. gadā IWC izsludināja rūpniecisko vaļu medību aizliegumu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ "Rock art hints at whaling origins", BBC news
- ↑ Ellis (1991), p.45.
- ↑ «Japan Whaling Assoc. History of Whaling». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. februārī. Skatīts: 2011. gada 15. februārī.
- ↑ The Quarterly Review, Volume 63, London:John Murray, 1839, page 321.
- ↑ Daniel Francis. «Whaling». The Canadian Encyclopedia. The Historica Dominion Institute. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 16. maijs.
- ↑ «The Convention». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 21. februārī. Skatīts: 2011. gada 18. februārī.