Jaunbabilonija
Jaunbabilonija bija Bābeles ķēniņa Nebukadnecara II (valdīja 604.—562. gadā p. m. ē.) atjaunotā Babilonijas lielvalsts mūsdienu Irākas, Sīrijas, Izraēlas un Jordānijas teritorijā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīvās kaujās ar Ēģiptes karaspēku Nebukadnecars II 605. gadā p.m.ē. atkaroja Sīriju, ko ēģipieši bija sagrābuši pirms četriem gadiem. Tā rezultātā atjaunojās Mezopotāmijas tradicionālie tirdzniecības ceļi uz stratēģiski svarīgo Vidusjūras austrumu piekrasti un tālāk uz Mazāziju. Arī skiti tika padzīti no Mezopotāmijas un atspiesti atpakaļ to sākotnējā teritorijā — Dienvidkrievijas stepēs. 586. gadā p.m.ē. Nebukadnecars iekaroja arī Jūdejas ķēniņvalsti. Tika nopostīts Jeruzalemes templis un ebreju sabiedrības redzamākie pārstāvji deportēti uz Babiloniju (Bābeles gūsts).
Šajā laikā Mezopotāmija piedzīvoja jaunu kultūras uzplaukumu. Tika pārbūvēti un būvēti jauni tempļi, sabiedriskas celtnes, attīstījās pilsētas. Nebukadnecars II lika uzcelt arī vienu no septiņiem antīkās Pasaules brīnumiem — Babilonijas (Semiramīdas) gaisa dārzus - šo brīnumu viņš veltīja savai mīdiešu (pēc citiem avotiem - persiešu) sievai - Amitijai. Nebukadnecara valdīšanas laiks bija Mezopotāmijas atvasara — šīs senākās šumeru iedibinātās Tuvo Austrumu civilizācijas augstākais punkts, pēc kura visa tālākā tās vēsture līdz pat mūsdienām ir vērtējama kā noriets un pagrimums.
Pēc Nebukadnecara II nāves 539. gadā p.m.ē. Babiloniju sāka pārvaldīt visai mazspējīgi, egoistiski valdnieki, kas daudz vairāk bija norūpējušies par savu personīgo labklājību, nekā par valsti. Drīz vien Babiloniju iekaroja Ahemenīdu impērija. Babilonijas zemju valdnieki un pilsētu gubernatori vairumā gadījumu padevās persiešiem, kurus vadīja ķēniņš Kīrs Lielais, tālredzīgs politiķis, organizators un labs diplomāts. Pēc tam kad Persijas impērija sagrāva Babiloniju, ķēniņš Kīrs 539. gadā p.m.ē. deva atļauju ebrejiem atgriezties savā senču zemē. Bībelē apgalvots, ka atgriezties izvēlējušies 40 000 ebreju, bet daļa palika Babilonijā.
Arhitektūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jaunbabilonijā notika grandioza tempļu, aizsargbūvju un irigācijas sistēmas celtniecība. Daudz ziņu par šo laiku atstājuši grieķu autori — Herodots, Diodors, Strabons (piemēram, par Bābeles zikurātu u. c). Jaunbabilonijas mākslai vispirms bija dekoratīvi uzdevumi. Attēloja reālus un fantastiskus svētos dzīvniekus, augus, ornamentus. Jaunus paraugus šā laikmeta māksla nedod. Jaunbabilonijas mākslā vairs nav sastopami asīriešu ciļņos un sienu gleznojumos vērojamie sižeti — kara un galma dzīves ainas. Uz zīmogiem attēlotās dievu pielūgšanas ainas bieži pārvēršas par grūti saprotamām shēmām.
Līdz mūsdienām saglabājušās vairāku arhitektūras pieminekļu paliekas. Ievērojamākie arhitektūras objekti ir Ištaras vārti, Bābeles tornis un Nebukadnecara II pils. Spriežot pēc izrakumu materiāliem un pēc aprakstiem, jauno laiku Bābele bija milzīga, pareizi plānota pilsēta ar taisnām ielām. To apjoza trīskāršs, stiprs mūris, kurā bija astoņi vārti, ko dēvēja astoņu galveno dievu vārdos. Biezie mūri, daudzie torņi un ar ķieģeļiem izmūrētais grāvis nodrošināja pilsētas aizsardzību. Pilsētā bija ļoti daudz dažādu kulta ēku: tempļu, nelielu svētnīcu, ielas altāru.