Tukuma vēsture
Tukuma vēsture rakstītajos avotos sākas no 1253. gada, kad Tukums (Tuckemen) pieminēts Miera Kursas dalīšanas līgumā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveides Tukuma viduslaiku pils kļuva par virspilskunga rezidenci. 1795. gadā Tukumam piešķīra pilsētas tiesības, kopš 2009. gada tas ir Tukuma novada centrs.
Vanemas zemes sastāvā (līdz 13. gadsimtam)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākotnēji pilsētas vietā dzīvoja Vanemas līvi. Tukuma pilsnovads pieminēts 1253. gada 4. aprīļa Miera Kursas dalīšanas līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Domājams, ka kuršu Tukuma pils atradusies Vilkāju pilskalnā, ko pirmais aprakstījis Augusts Bīlenšteins. 1923. gadā savas Kurzemes pilskalnu pētīšanas ekspedīcijas laikā pilskalnu pētījis un uzmērījis Ernests Brastiņš.
Livonijas ordeņa valsts sastāvā (13. — 16. gadsimtā)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1253. gada Tukums piederēja Livonijas ordenim. 14. gadsimta sākumā pie senā satiksmes ceļa, kas savienoja Rīgu ar Kuldīgu un tālāk ar Prūsiju, uzcēla mūra pili. Pils celtniecības laiks nav precīzi zināms, bet uzskata, ka tā visticamāk celta mestra Gotfrīda fon Roges valdīšanas laikā (1298-1307). 1381. gadā Tukuma pilī mitinājās ordeņa mestrs Vilhelms no Frīmersheimas. Līdz 1416. gadam Tukuma pils bija pakļauta Kandavas fogtiem, pēc tam tajā atradās Tukuma draudzes novada pārvaldes centrs. 1463. gada aprīlī un 1481. gada jūnijā pilī notika Livonijas landtāgi, savas stratēģiskās nozīmes dēļ ("Kurzemes vārti") Tukuma pils bija tieši pakļauta Livonijas ordeņa mestram, tajā pastāvīgi uzturējās nedaudz ordeņbrāļu un to izmantoja kā pārtikas un preču noliktavu.
Livonijas pilsoņu karu laikā Tukumu 1484. gadā mēģināja ieņemt Rīgas karaspēks, ar mērķi to pievienot Rīgas landfogtejai.
Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveides Tukuma pils kļuva par virspilskunga rezidenci. Zviedru—poļu kara laikā 1605. gadā ap 4000 Zviedrijas karavīru izcēlās jūras malā pie Plieņciema un ieņēma Tukuma pili, bet pēc pilnīgas nopostīšanas Otrā Ziemeļu kara laikā pils zaudēja savu militāro nozīmi. Pilsētas saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija hercogam Jēkabam. Viņa valdīšanas laikā (1642.-1682.) Tukums uzplauka — tika ierīkots vara ceplis, kaltuve, misiņa lietuve, kur izgatavoja detaļas ieročiem, rotaslietas, traukus.[1] Pēc Lielā Ziemeļu kara Tukuma iedzīvotāji cieta 1710. gada Lielā mēra epidēmijā. Pārbūvējot atlikušās pils ziemeļrietumu stūri, 18. gadsimtā izveidoja divstāvu torni, kurā šobrīd atrodas pilsētas vēstures muzejs „Pils tornis”.
-
Tukuma pilsdrupas ar torni 18. gadsimta beigās (H. F. Wäber, 1795) -
Tukuma pilsdrupas (Broce, 1792) -
Tukuma pilsdrupas (no Pauluči albuma, 1830)
Kurzemes guberņas sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam, kad 1795. gadā Krievijas Impērija anektēja Kurzemes hercogisti, Tukumam piešķīra pilsētas tiesības. 1800. gadā apstiprināja pilsētas robežas, bet pēc sešiem gadiem atvēra pirmo pilsētas skolu. Tukumā sāka ierasties ebreji no bijušā Piltenes apgabalas un Lietuvas guberņas, kas pārņēma savās rokās pilsētas tirdzniecību.
1860. gadā pilsētā parādījās pirmās bruģētās ielas. 1865. gadā ugunsgrēkā nodega gandrīz viss Tukuma centrs, izņemot dažas mūra ēkas. 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga - Tukums. 1905. gada revolūcijas laikā pilsētā norisinājās bruņotā sacelšanās, kuras laikā gāja bojā 120 cilvēki. 1901. gadā tika atklāta Ventspils–Ribinskas dzelzceļa sabiedrības būvētā stacija Tukums II.
Pirmais pasaules karš un Brīvības cīņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1915. gada vasarā Tukumu okupēja ķeizariskās Vācijas armija, īsi pirms tam daudzi iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Vācu okupācijas iestādes 1918. gada 8. martā atjaunoja Kurzemes hercogisti Prūsijas protektorātā. 1919. gada 10. janvārī Tukumu ieņēma Padomju Latvijas armija, bet 15. martā vācbaltiešu landesvērs, kas pakļāvās Andrieva Niedras Pagaidu valdībai. 1919. gada oktobrī Tukumu ieņēma Bermonta armija, kuru 1919. gada 22. novembrī padzina Latvijas bruņotie spēki. 1920. gada 30. martā no Baltijas landesvēra daļām izveidoja 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.
Latvijas valstī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1923. gadā uzsāka pilsētas elektrifikāciju. 1935. gadā no 8144 Tukuma iedzīvotājiem latvieši bija 6358 (78,1%), žīdi 953 (11,7%), vācieši 451 (5,5%), krievi 100 (1,2%), poļi 68 (0,8%).[2]
Tajā laikā darbojās Tukuma valsts ģimnāzija un Zigfrīda Meierovica komercskola Zigfrīda Meierovica (Lielajā) ielā 12/14, Tukuma valsts piensaimniecības skola Jelgavas ielā 22, Tukuma pilsētas pamatskola Tirgus laukumā 14, pilsētas vācu pamatskola Zigfrīda Meierovica (Lielajā) ielā 24, pilsētas žīdu pamatskola Zigfrīda Meierovica (Lielajā) ielā 38.[2]
Diakonisu slimnīca atradās Raudas ielā 8, Durbes pilī atradās Latvijas skolotāju slimokases sanatorija.[2]
Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Tukumu okupēja Sarkanā armija, bet 1941. gadā tos ieņēma Vērmahts, 1945. gadā uz rietumiem no pilsētas notika Kurzemes cietokšņa lielkaujas. 1947. gadā nosusināja Tukuma ezeru. 1949. gadā izveidoja Tukuma rajonu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kopš 1995. gada notiek Tukuma pilsētas svētki. 2009. gadā tika izveidots Tukuma novads.
Seni attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Tukuma luterāņu baznīca (pēc 1900. gada) -
Tukuma pils iela (ap 1910. gadu) -
Tukuma Tirdzniecības skola (pirms 1914) -
Tukuma luterāņu baznīca (1917) -
Tukuma Lielā iela (Pirmā pasaules kara laikā) -
Tukuma Lielā iela (1923) -
Latvijas Valsts svētli Tukumā (1923. gada 18. novembrī) -
Tukuma Tirgus laukums ar Eihenberga namu, Tiesas namu un benzīntanku (pēc 1920. gada) -
Tukuma Brīvības (Tirgus) laukums (ap 1930. gadu) -
Tukuma Lielā iela (ap 1930. gadu) -
Valsts Prezidenta Alberta Kvieša sagaidīšana Tukumā (pēc 1930)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ D. Brahmane, J. France, V. Zīverte, A. Staprāne. Tukuma novada ģeogrāfija. Atēna, 1996. ISBN ISBN 9984-9164-1-3.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Pilsētu apraksti. V. Salnais, A. Maldups. Rīga: Apgāds Gauja 1936. - 185. lpp.
| ||||||||||||||
