Valmieras vēsture
Valmieras vēsture aptver laika periodu no Valmieras dibināšanas pie senā Gaujas tirdzniecības ceļa līdz mūsdienām.
Pirmsākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka Lucas kalnā atradusies letgaļu nocietinātā apmetne ar upurvietu Elku saliņā. Valmieru uzskata par vienu no Beverīnas pils iespējamām atrašanas vietām.[1] Valmieras nosaukuma izcelsmi saista ar dāņu ķēniņu Valdemāru vai ar Pleskavas kņazu Vladimiru, kas 1214. gadā apmetās Metimnes pilskalnā. Iespējams, ka tā atradusies uz paugura, ko veido Gaujas krasts un Rātsupītes grava. 1224. gadā Tālavas dalīšanas līguma rezultātā Gaujas tirdzniecības ceļš (t.s. "Gaujas koridors") nonāca Zobenbrāļu ordeņa kontrolē. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves 1237. gadā Valmieru pārņēma Livonijas ordenis.
Livonijas laikmets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltazara Rusova hronikā teikts, ka Valmieras pils uzcelta Livonijas ordeņa mestra Vileikina fon Endorpes (1281—1287) valdīšanas laikā.
1283. gadā Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps veica Valmieras pils (Wolmar) un Sv. Sīmaņa baznīcas celtniecību Gaujas krastos. 1323. gadā Valmiera pirmo reizi pieminēta kā "Valdemāra pilsēta". 14. gadsimtā tā kļuva par Hanzas savienības locekli. Izdevīgā atrašanās vieta seno tirdzniecības ceļu tuvumā veicināja pilsētas attīstību un tirdzniecības pieaugumu. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Valmieru aprakstīja kā nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis, un arī Valmierā (Weldemaer), kas ir nocietināta pilsēta un komandantūra (ville fermée et commanderie)."[2] 14.—16. gadsimtā Valmierā sanāca vairākas landtāgu un pilsētu pārstāvju sapulces.
Livonijas kara laikā 1560. gadā krievu karaspēks vaivada Pētera Šuiska vadība aplenca un bombardēja Valmieru, tomēr cietoksni ieņemt nespēja. Atkārtotā uzbrukumā 1562. gadā krievi atkal nespēja pārvarēt labi nocietinātā Valmieras cietokšņa sienas, toties izpostīja pilsētas apkārtni. 1577. gada sākumā Livonijas karalis Magnuss un Krievijas cars Ivans IV nolēdza Pleskavas līgumu, kurā tika apstiprinātas visas agrākās Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, kas atradās uz ziemeļiem no Gaujas. Pēc Magnusa 24. augusta uzsaukuma viņam padevās Valmieras un citu Vidzemes piļu aizstāvji. Tomēr drīz vien Valmieras cietoksni septembra sākumā atkal aplenca krievu karaspēks, pilsētas aizstāvji piekrita sarunām, tomēr tika sagūstīti un apmēram 70 no viņiem tika sacirsti gabalos. Pārējos aizveda gūstā uz Krieviju, 1577.-1582. gadā cietoksnī atradās krievu karaspēks. Pilī esot uzturējies arī Ivans IV, no kurienes viņš 1577. gadā rakstīja vēstuli Lietuvas pusē pārgājušajam kņazam Kurbskim.[3] Pēc kara beigām 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līguma sarunu laikā krievi Valmieras pili (latīņu: arx Volodimericia) dēvēja par Волнур vai Володимерец,[4] pēc līguma noslēgšanas Valmieras novadu iekļāva Polijai-Lietuvai piederošās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā.
Zviedrijas un Krievijas lielvalstu pakļautībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1622. gadā pēc Poļu-zviedru kara Valmiera nonāca Zviedrijas valsts kanclera Aksels Oksenšernas pārvaldījumā, viņa dzimtas ģerboņa vērša piere joprojām rotā pilsētas ģerboni. Poļu-zviedru kara laikā 1601. gada 19. decembrī Valmieru pēc aplenkuma ieņēma Polijas-Lietuvas armija lielhetmaņa Jana Zamoiska vadībā. 1702. gadā krievu karaspēks uzbruka pilsētai un aizdedzināja pili.[5]Lielā Ziemeļu kara un tam sekojošās mēra epidēmijas rezultātā pilsēta panīka.
1738. gadā Magdalēna Elizabete fon Hallarte Valmierā atvēra brāļu draudžu skolotāju semināru, kas kļuva par jaunās atmodas kustības viduspunktu. 1785. gadā Valmiera ieguva apriņķa pilsētas tiesības. 1790. gadā atklāja Valmieras apriņķa skolas ("kreisskolas") ēku. Saimniecisko uzplaukumu veicināja pirmais koka tilts pār Gauju 1865. gadā, kā arī Rīgas—Pēterburgas dzelzceļa (1899) un Ainažu—Valmieras—Smiltenes dzelzceļa (1911—1912) izveide. Tika dibinātas pirmās rūpnīcas, abos Gaujas krastos attīstījās jaunas pilsētas daļas. 1906. gadā notikušajās pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru guva latvieši (no 24 domniekiem 18 bija latvieši, 5 vācieši un viens krievs), kas par Valmieras pilsētas galvu ievēlēja Valmieras pilsētas ārstu Georgu Apini.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Valmierā tika nodibinātas vairākas mācību iestādes, piemēram, Valkas-Valmieras skolotāju seminārs, sieviešu ģimnāzija (tagadējā Valmieras pamatskola), tirdzniecības skola, kas Valmieru padarīja par Vidzemes izglītības centru.
Seni pilsētas skati no J. K. Broces zīmējumu krājuma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Gaujas pārceltuve pie Valmieras 1795. gadā -
Apriņķa pilsētas Valmieras panorāma 1791. gadā -
Valmiera no ziemeļu puses 1799. gadā -
Valmiera no ziemeļu puses 1799. gadā -
Valmiera no Gaujas puses 1797. gadā
Pirms Pirmā pasaules kara
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Skats uz Valmieras pils sienu un Sv. Sīmaņa baznīcu pirms Pirmā pasaules kara -
Rīgas iela Valmierā (1904) -
Skats uz Rīgas ielu no Sv. Sīmaņa baznīcas torņa (1910)
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1935. gadā no 8482 Valmieras iedzīvotājiem latvieši bija 8056 (95,0%), vācieši 96 (1,1%), žīdi 93 (1,1%), krievi 81 (1,0%).[6]
Tajā laikā darbojās Valmieras valsts ģimnāzija Dzirnavu ielā, Valmieras valsts komercskola Rīgas ielā 2, Valmieras divgadīgā lauksaimniecības skola Tālavas ielā 3, Valmieras valsts kurlmēmo skola Dzirnavu ielā 7, pilsētas mūzikas skola Ziloņu ielā 7, 1. pilsētas pamatskola Rīgas ielā 66, 2. pilsētas pamatskola Bastiona ielā 11, pilsētas pirmskola Dzirnavu ielā 16.[6] Valmieras pilsētas slimnīca atradās Bastiones ielā 24, Valmieras apriņķa slimnīca Rīgas ielā 63, V. Ziediņa privātklīnika Diakonāta ielā 8.[6]
Starpkaru periodā lielākais uzņēmums pilsētā bija "Bekona eksporta" fabrika. Darbojās Ziemeļlatvijas teātris, notika dažādi kultūras un sporta pasākumi, arī soļošanas sacensības, kurās piedalījās pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš.
Otrā pasaules kara 1944. gada septembra Sarkanās armijas uzbrukuma ("Rīgas operācijas") laikā trešdaļa pilsētas tika pilnībā nopostīta, pilsētas centrs izdega un pēckara gados to uzbūvēja no jauna. Ir saglabājusies vecākā koka ēka Valmierā — Vecā aptieka. Līdz 1949. gada administratīvi teritoriālajai reformai Valmiera bija Valmieras apriņķa centrs, bet līdz 2009. gada administratīvi teritoriālajai reformai Valmieras rajona centrs.
-
Valmieras pilsētas plāns (1936) -
Valmieras pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Tukuma pilsētas galva Jānis Ruģēns
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas Nacionālā bibliotēka, zudusī Latvija
- ↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
- ↑ www.castle.lv (krieviski)
- ↑ CHRONICA DER PROVINTZ LYFFLANDT tulkojums krieviski: БАЛЬТАЗАР РУССОВ. ХРОНИКА ПРОВИНЦИИ ЛИВОНИЯ. 54. Мир между Польшей и Россией, 1582.
- ↑ «Valmieras muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 8. martā.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Pilsētu apraksti. V. Salnais, A. Maldups. Rīga: Apgāds Gauja 1936. - 185. lpp.
| ||||||||||||||
