interpunkcija

See also: interpunkcijā

Latvian

Etymology

Via other European languages, ultimately borrowed from Latin interpunctiō, from inter (“between”) and punctiō (“pricking, puncturing”), from the verb pungo (“to prick, to puncture, to sting”).

Pronunciation

• IPA^(key): [inteɾpunktsija]

• Audio:

  (file)

Noun

interpunkcija f (4th declension)

1. (orthography) punctuation (the set of punctuation marks in a given language; the use of punctuation marks in a given language)

   interpunkcijas sistēma ― punctuation system

   apgūt interpunkciju ― to learn, master punctuation

   interpunkcijas kļūdas ― punctuation mistakes

   izvēloties pieturzīmes, jāņem vērā interpunkcijas un citu rakstības zīmju un paņēmienu mijiedarbība ― when choosing punctuation marks, one must take into account the interaction of punctuation and other writing symbols and modes

   vispirms tulkotājiem pārmetums, ka viņi pārāk brīvi rīkojušies ar interpunkciju ― the first criticism of translators is that they treat punctuation too freely

Declension

Declension of interpunkcija (4th declension)

	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)
nominative (nominatīvs)	interpunkcija	—
accusative (akuzatīvs)	interpunkciju	—
genitive (ģenitīvs)	interpunkcijas	—
dative (datīvs)	interpunkcijai	—
instrumental (instrumentālis)	interpunkciju	—
locative (lokatīvs)	interpunkcijā	—
vocative (vokatīvs)	interpunkcija	—

See also

• pieturzīme

Punctuation marks (pieturzīmes):

• apostrofs ’ '
• daudzpunkte …
• defise ‐
• domuzīme —
• iekavas ( ) [ ] { }
• izsaukuma zīme ?
• jautājuma zīme !
• kols :
• komats ,
• pēdiņas “ ” « » „ “
• punkts .
• pusiekava )
• semikols ;
• slīpsvītra /
• vienpēdiņas ‘ ’
• zvaigznīte *

Serbo-Croatian

Noun

interpùnkcija f (Cyrillic spelling интерпу̀нкција)

1. punctuation (set of symbols)