Sala

Šis raksts ir par ģeogrāfiju. Par citām jēdziena Sala nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Sala ir sauszemes daļa, ko no visām pusēm pilnībā aptver ūdens un kas nav savienota ar citu sauszemi. Izšķir divus galvenos salu tipus: kontinentālās salas un okeāniskās salas. Ir arī mākslīgās salas. Ģeogrāfiski un/vai ģeoloģiski saistītas salas sauc par arhipelāgu.

Eilsakreiga (Ailsa Craig) - sena vulkāniska klints netālu no Skotijas dienvidrietumu krasta

Maza saliņa Fidži arhipelāgā

Definējot salas kā pilnībā ūdens apkļautu cietzemi, parasti netiek ņemti vērā šauri hidrogrāfiski objekti: upes un kanāli. Piemēram, Francijā Vidus kanāls (Canal du Midi) savieno Garonu ar Vidusjūru, tādējādi veidojot nepārtrauktu ūdens saikni starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Tādējādi, tehniski cietzemes daļa ar Ibērijas pussalu un daļu Francijas uz dienvidiem no Garonas ir pilnībā ūdens apkļauta. Šādi gadījumi netiek uzskatīti par salām.

Kontinentālās salas

Par kontinentālajām salām sauc salas, kas atrodas uz kontinentu šelfa. Piemēram, Grenlande un Seibla pie Ziemeļamerikas; Barbadosa un Trinidada pie Dienvidamerikas; Lielbritānija, Īrija un Sicīlija pie Eiropas, Sumatra un Java pie Āzijas; Jaungvineja un Tasmanija pie Austrālijas; Rosa sala un Aleksandra I sala pie Antarktīdas.

Speciāls kontinentālo salu gadījums ir mikrokontinentālās salas, kas atrodas uz mikroplātnēm vai kontinentu riftu zonās. Piemēram Kergelena arhipelāgs vai Madagaskara.

Okeāniskās salas

Vulkāniskā Havajas sala.

Veika sala ir vulkāniskā sala, kas kļuvusi par atolu.

Par okeāniskajām sauc salas, kas neatrodas uz kontinentu šelfiem. Tās pēc izcelsmes ir vulkāniskas un veidojas no vulkāniem, kas rodas plātņu subdukcijā. Piemēram, Marianas salas, Aleutu salas Klusajā okeānā; Maskarenu salas Indijas okeānā; daļa no Mazajām Antiļu salām un Dienvidsendviču salas Atlantijas okeānā.

Cits okeānisko salu tips ir gadījumos, kad okeāna rifts sasniedz ūdens virspusi. Piemēri ir Islande, kas ir lielākā pasaulē vulkāniskā sala un Jana Majena sala Atlantijas okeānā.

Trešais okeānisko salu tips veidojas vulkāniskajos karstajos punktos. Karstie punkti ir relatīvi stacionāri attiecībā pret tektonisko plātņu kustību zem tiem. Garākā laika periodā šādas salas erodē un pārvēršas par zemūdens kalniem. Piemēri ir Havaju salas no Havajas līdz Kures atolam, kas stiepjas zem jūras līmeņa līdz pat Imperatora zemūdens kalnam. Cits piemērs ir ar tādu pašu orientāciju ir Tuamotu arhipelāgs, tā senākais ziemeļu atzars ir Laina salas. Tristana da Kuņas salas ir piemērs Atlantijas okeānā.

Atols ir sala, kas veidojusies, koraļļu rifam izaugot uz erodējušas iegrimušas vulkāniskas salas. Rifs paceļas līdz jūras līmenim un veido jaunu salu. Atoli parasti ir noslēgtas formas ar centrālo lagūnu. Piemēri ir Maldīvu salas Indijas okeānā un Laina salas Klusajā okeānā.

Upju un ezeru salas

Salas var būt arī upēs un ezeros, kur tās veido gultnes pacēlumi vai straumju saneši. Latvijā salām bagātākais ezers ir Ežezers, bet upe - Gauja.

Skatīt arī

• Augstā sala
• Zemā sala
• Salu bioģeogrāfija
• Salu valsts
• Salu saraksts
• Salu valstu saraksts
• Rifs
• Atols

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sala.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• (angliski) Salas definīcija no ANO konvencijas par Jūras likumu
• (angliski) Salu saraksts (ANO)