Pāriet uz saturu

Konrāds Adenauers

Vikipēdijas lapa
Konrāds Adenauers
Konrad Adenauer
Adenauers 1952. gadā
Vācijas kanclers
Amatā
1949. gada 15. septembris — 1963. gada 16. oktobris
Priekštecis -
Pēctecis Ludvigs Erhards

Dzimšanas dati 1876. gada 5. janvārī
Ķelne
Miršanas dati 1967. gada 19. aprīlī (91 gada vecumā)
Bādhonefa, VFR,
Karogs: Vācija Vācija
Politiskā partija Centra Partija (1906-1945)
Kristīgo demokrātu apvienība (CDU) (1945-1967)
Reliģija Romas Katoļu baznīca
Paraksts

Konrāds Hermanis Jozefs Adenauers (vācu: Konrad Hermann Joseph Adenauer; dzimis 1876. gada 5. janvārī Ķelnē, miris 1967. gada 19. aprīlī Bādhonefā) bija pirmais VFR bundeskanclers (1949—1963). Adenauers bija Kristīgo demokrātu apvienības līdzdibinātājs un pirmais līderis (līdz 1966. gadam), padarīja šo kristīgi demokrātisko partiju par vienu no ietekmīgākajām partijām Vācijā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no Eiropas Savienības pamatlicējiem.

Bijis aktīvs katolis un katoliskās Centra Partijas biedrs, bija vadošs politiķis Veimāras Republikā, Ķelnes mērs (1917—1933) un Prūsijas valsts padomes prezidents (1922—1933).

Pirmskara periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konrāds Adenauers dzimis 1876. gadā Ķelnē, Reinas provincē, kā trešais bērns Johanna Konrāda Adenauera un Helēnas (dzimusi Šarfenberga) ģimenē. Ļoti svarīgu nozīmi uz viņu atstāja t.s. kultūrkarš (Kulturkampf) starp Prūsijas valsti un katoļu baznīcu. Tā rezultātā radās viņa visas dzīves nepatika pret prūsismu, un tas arī izraisīja personīgu nepatiku pret Reinas provinces statusu kā daļu no Prūsijas.[1]

1894. gadā viņš sāka mācības augstskolā, kur viņš apguva jurisprudenci un politiku, taču ar īpašu apdāvinātību neizcēlās. Adenauers netika iesaukts armijā hronisko veselības problēmu dēļ. Mācības viņš pabeidza 1900. gadā un sāka strādāt kā jurists tiesā.

1906. gadā Konrāds, būdams aktīvs katolis, pievienojās katoļus pārstāvošajai konservatīvajai Centra partijai. Tajā pašā gadā viņš tika ievēlēts Ķelnes pilsētas domē. 1909. gadā viņš kļuva par pilsētas vicemēru. 1917. gadā Adenaueru ievēlēja par Ķelnes mēru uz 12 gadu termiņu.

Pirmā Pasaules kara laikā Adenauera darbības rezultātā Ķelne necieta tik lielu pārtikas trūkumu kā citas Vācijas pilsētas.

Veimāras republika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadarbojoties ar sociāldemokrātiem, viņam izdevās saglabāt amatu arī pēc Vācijas impērijas transformācijas par Veimāras Republiku. 1919. gadā Konrāds Adenauers aicinājis izveidot atsevišķu Reinzemes federālo zemi, atsevišķu no Prūsijas. Viņa plāns gan netika realizēts federālās un Prūsijas vadības pretestības dēļ.

No 1921. gada līdz nacistu uzvarai 1933. gadā Adenauers bija prezidents Prūsijas Valsts padomē (Preußischer Staatsrat), kas reprezentēja Prūsijas provinces.

Atšķirībā no citiem Centra partijas pārstāvjiem, viņš aizstāvēja ts. torņa pamešanu — partijas paplašināšanu, lai tajā iekļautu ne tikai katoļus, bet arī protestantus un kļūtu par kopīgu kristīgi-konservatīvu partiju, nevis partiju, kas pārstāv tikai katoļticīgos. Tas viņam izraisīja daudz domstarpību un konfliktu ar citiem katoļiem un Centra partijas biedriem, it sevišķi 1922. gada "Katoļu dienā" — festivālveidīgā pasākumā katoļticīgajiem.

Pirmo reizi tuvu kanclera amatam viņš nokļuva 1926. gadā, kad Centra partija piedāvāja viņam šo amatu. Valdība gan izveidota netika, jo Adenauers atteicās no piedāvājuma, iebilstot pret strādāšanu kopā ar Gustavu Štrēzemani kā ārlietu ministru, kuru amatā vēlējās redzēt potenciālie koalīcijas partneri — Vācijas Tautas partija.

1929. gadā viņu apstiprināja Ķelnes mēra amatā uz vēl vienu termiņu. Adenauera darbība amatā gan beidzās priekšlaicīgi, 1933. gada 4. aprīlī, nacistiskajam režīmam atlaižot viņu no amata.

Nacistu režīms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc varas sagrābšanas nacisti ne tikai viņu atlaida, bet arī iesaldēja viņa naudas līdzekļus bankā. Attiecīgi drīz vien viņš bija smagā situācijā — bez darba, bez naudas, bez mājokļa. Lai gan Hitlers pozitīvi vērtēja Adenauera veikumu infrastruktūras jomā, viņa politiskie uzskati liedza Konrādam ieņemt nozīmīgus amatus Nacistiskajā Vācijā.

Garo nažu naktī viņš tika īslaicīgi apcietināts, taču drīz tika atbrīvots. Pēc apcietinājuma, baidoties no turpmākām represijām un līdzekļu trūkuma dēļ, Adenauers 2 gadus dzīvoja pie dažādiem saviem draugiem. 1937. gadā viņam izdevās atgūt savu pensiju tiesas ceļā.

Pēc neveiksmīgā apvērsuma un atentāta mēģinājuma pret Hitleru 1944. gadā Adenauers uz apmēram pusgadu tika ieslodzīts vēlreiz kā režīma pretinieks.

Darbība kanclera amatā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Federālās republikas pirmajos gados viņš pārorientējās no denacifikācijas uz ekonomikas atveseļošanos un palīdzēja valstij atgūties no Otrā pasaules kara sekām un kļūt par produktīvu un plaukstošu valsti, kas nodibināja ciešas attiecības ar Franciju, Apvienoto Karalisti un Amerikas Savienotajām Valstīm.[2] Viņa varas gados Rietumvācija panāca demokrātiju, stabilitāti, starptautisku cieņu un ekonomisko labklājību (Wirtschaftswunder, no vācu valodas — ekonomiskais brīnums).[3]

Par spīti savam vecumam, Adenauers turpināja darbu ar intensīvu darba režīmu un politisko instinktu. Viņš nemainīgi īstenoja tirgus ekonomikā bāzētu liberālo demokrātiju un antikomunismu. Adenauera ārpolitika bija cieši orientēta uz Rietumu pasauli ar mērķi atjaunot Vācijas statusu pasaulē. Līdz ar ekonomikas ministru Ludvigu Erhardu viņš īstenoja Vācijas ekonomisko brīnumu, no 1955. gada īstenoja Vācijas bruņoto spēku — Bundesvēra — atjaunošanu. Adenauers bija Austrumvācijas pretinieks un pievienojās NATO un Rietumu aliansei.

No amata atkāpies 87 gadu vecumā, izpelnījās iesauku "Der Alte" ("Vecais"). Britu politiķis un vēsturnieks Rojs Dženkinss nosaucis viņu par "vecāko valstsvīru ievēlētā amatā." Adenauers joprojām ir vecākais valdības vadītājs, kāds bijis kādā no vadošajām pasaules valstīm.[4]

Konrāda Adenauera fonds

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konrāda Adenauera fonds nes pirmā Vācijas kanclera vārdu kopš 1964. gada; bet nodibināts jau 1955. gadā kā Kristīgi demokrātiskās izglītības sabiedrība. K. Adenauera fonds cita starpā ir Latvijas Universitātes fonda sudraba mecenāts.[5]

  1. Roy Jenkins. Portraits and Miniatures. Bloomsbury Reader, 2012. 81. lpp.
  2. «Konrad Adenauer (1876–1967)».
  3. Richard Hiscocks, The Adenauer era (1975) p. 290
  4. Roy Jenkins. Portraits and Miniatures. A&C Black, 2011. 56. lpp. ISBN 9781448202881.
  5. «Konrāda Adenauera fonds». www.fonds.lv. Skatīts: 2020-04-16.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]