Pāriet uz saturu

Polijas kampaņa

Vikipēdijas lapa
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Polija kā Sabiedroto valsts (zilā krāsā), Vācija un PSRS kā kā Ass un pro-Ass valstis (sārtā krāsā) Polijas kampaņas laikā. Latvija atzīmēta kā neitrāla valsts
Vācijas un PSRS veiktā Polijas iekarošana

Polijas kampaņa (poļu: Kampania wrześniowa, vācu: Polenfeldzug, krievu: Польский поход РККА) jeb Ceturtā Polijas dalīšana (poļu: IV rozbiór Polski) ir apzīmējums Trešā reiha, Slovākijas un PSRS karam pret Polijas Otro republiku, kas ilga no 1939. gada 1. septembra līdz 6. oktobrim. Par Polijas sadalīšanu Vācija jau iepriekš, noslēdzot Molotova—Ribentropa paktu, 23. augustā bija vienojusies ar PSRS. Ar Polijas kampaņu sākās Otrais pasaules karš (1939—1945).

Polijas kampaņas sākums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms 1939. gada izstrādātā vācu militārā operācija "Fall Weiss" paredzēja uzbrukumu Polijai 3 virzienos — Polijas austrumu robežai, kā arī no Slovākijas un Austrumprūsijas puses. Vācu propaganda 1. septembra uzbrukumu Polijai nodēvēja par atbildi uz 31. augustā notikušo uzbrukumu pierobežā esošajai Gleivicas radiostacijai (t.s. Gleivicas incidentu), kurā viņi vainoja poļus. Faktiski to bija sarīkojis Sicherheitsdienst vadītājs Reinhards Heidrihs.

Vācijas uzbrukums Polijai sākās agrā 1. septembra rītā 4.40 ar uzlidojumu un Veluņas (poļu: Wieluń) pilsētas bombardēšanu. Šajā nežēlīgajā uzbrukumā tika sagrauti 75% pilsētas ēku un ap 1200 cilvēku zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija civiliedzīvotāji. Pulksten 5.00 no rīta pirmās vācu armijas daļas šķērsoja Vācijas-Polijas robežu. Viena no pirmajām nopietnajām cīņām notika pie Mokras pilsētas 8.00 no rīta. Poļu ieņemtās aizsardzības pozīcijas un teritorijas pārzināšana ļāva veiksmīgi pretoties Vācijas forsētajam, bet neelastīgajam uzbrukumam. Lai arī vāciešu tehniskais pārspēks bija milzīgs, poļiem izdevās radīt vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Kaujās pie Mokras vācieši bija zaudējuši 800 karavīru (kopā ar ievainotajiem) un 50 tankus, kamēr poļu zaudējumi bija ap 700 karavīru, kā arī 300 zirgu, kas tika izmantoti kavalērijas vienībās.

Jau no pirmās kara dienas sauszemes cīņas tika pavadītas arī ar apšaudi no gaisa, ko veica vācu Luftwaffe. Uzbrukumu sāka arī Vācijas sabiedrotās Slovākijas armija, iebrūkot Polijas dienviddaļā un turpinot uzbrukumu Ziemeļu virzienā. Lietuvas valdība atteicās piedalīties ofensīvā pret Poliju.

Pamatraksts: Bzuras kauja

Vislielākā kauja Polijas kampaņas laikā bija Bzuras kauja, kas aizsākās 9. septembrī un turpinājās 10 dienas. Sākotnēji lielus panākumus tajā guva poļi, taču vēlāk vācieši ar savu lielo militāro pārspēku spēja aplenkt poļu karaspēku un pretestību sagrāva. Tā rezultātā vācieši ieguva aptuveni 170 000 kara gūstekņu.

Varšavas aplenkums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta jau no paša kara sākuma tika smagi bombardēta, taču aplenkumā esošie pilsētas iedzīvotāji un kareivji aktīvi to aizstāvēja. Cīņas par Varšavu ilga 19 dienas no 8. septembra līdz 27. septembra plkst. 12.00, kad tika parakstīta vienošanās karadarbības izbeigšanu. 29. septembrī vācu gūstā nonāca 100 000 poļu karavīru. Daļa no bruņojuma, ko poļu armija paspēja paslēpt aplenkuma pēdējās dienās, tika izmantota Varšavas sacelšanās laikā, 1944. gada rudenī.

Padomju propagandas plakāts (1939)

17. septembrī Polijā iebruka arī Sarkanā armija ar 466 516 karavīriem, 3739 tankiem, 380 bruņumašīnām un apmēram 2000 lidmašīnām. Galvenās kaujas pret iebrucējiem notika pie Viļņas (18.—19. septembrī), Ļvivas (19.—22. septembrī), Grodņas (20.—22. septembrī) un Vitičnas (Wytyczno) netālu no Ļubļinas 1. oktobrī. Pēdējā Polijas armijas vienība kapitulēja 1939. gada 6. oktobrī. Pēc aktīvās karadarbības pārtraukšanas Vācijas armija atkāpās uz rietumiem līdz koriģētajai Vācijas-PSRS demarkācijas līnijai.

Sarkanās armijas zaudējumi nav oficiāli publicēti. Pēc krievu vēsturnieka G. Krivošejeva aplēsēm bija 1475 kritušie (Baltkrievijas frontē 503, Ukrainas frontē 972) un 2383 ievainotie (Baltkrievijas frontē 642, Ukrainas frontē 1741),[1] bet pēc Igora Buņiča aplēsēm 5327 kritušie, ievainotie un bezvēsts pazudušie. Turpretī angļu vēsturnieks Dž. Senfords raksta par apmēram 3000 kritušajiem un 10 000 ievainotajiem PSRS pusē un 3000–7000 kritušajiem un līdz 20 000 ievainotajiem Polijas pusē.[2] PSRS kampaņas laikā zaudēja ap 150 tanku.

Lielākā daļa no padomju gūstā kritušajiem poļu virsniekiem tika nogalināti Katiņas slaktiņā 1940. gada 5. martā.

Savukārt Latvijas-Polijas robežai pārbēgušos apmēram 1500 Polijas armijas karavīrus Latvijas valdība nometināja Daugavpils, Liepājas, Litenes, Lilastes, Cēsu un Ulbrokas (913 karavīru) internēto nometnēs, līdz decembrim uz Vāciju izbrauca 427, uz neitrālām valstīm — 61, uz Lietuvu — 37, uz PSRS vēlējās izbraukt 422 karavīri, kurus atstāja nometnēs. Lietuvā internēja 4767 Polijas karavīrus, ieskaitot 859 virsniekus.

Tūlīt pēc Baltijas valstu okupācijas jau 1940. gada 6. jūlijā Lavrentijs Berija parakstīja rīkojumu Lietuvā internētos karavīrus pārvest uz Juhnovas un Kozeļskas karagūstekņu nometnēm, kas pirms tam tika gatavotas Baltijas valstu karavīru internēšanai bruņotas pretošanās gadījumā. Līdz 15. jūlijam pārveda Lietuvā internētos karavīrus, bet no 23. augusta līdz 2. septembrim pārveda 811 Latvijā internētos kareivjus — 474 uz Juhovas, 374 uz Kozeļskas nometni. 1941. gada 8. aprīlī Berija parakstīja pavēli par 4000 internēto poļu konvojēšanu uz Murmanskas apgabalu militārā lidlauka celtniecībai pie Ponoi upes (Поной).[3]

Polijas sabiedrotie

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas zaudējums kampaņā ir lielā mērā saistīts ar angļu un franču nespēju un nevēlēšanos sākt karu ar Vāciju. Lai arī Francija un Lielbritānija bija Polijai devušas savas garantijas un 3. septembrī pieteica Vācijai karu, abas valstis aktīvu karadarbību neizvērsa.

  1. Кривошеев Г. Ф., Россия и СССР в войнах XX века: потери вооруженных сил. Статистическое исследование. 1997
  2. The Sovietisation of East Poland. In: George Sanford: Katyn and the Soviet massacre of 1940: truth, justice and memory. Routledge, London 2005
  3. Козельский, Юхновский и Грязовецкий лагеря (июль 1940—июнь 1941 г.) Библиотека. Исследователям Катынского дела (krieviski)