Aleksandrs Ostrovskis

Aleksandrs Ostrovskis; Александр Николаевич Островский
Personīgā informācija
Dzimis	1823. gada 12. aprīlī ; Maskava, Krievijas Impērija
Miris	1886. gada 14. jūnijā (63 gadi); Kostromas guberņa, Krievijas Impērija
Vecāki	Nikolajs Ostrovskis, Ļubova Savina
Bērni	6
Literārā darbība
Nodarbošanās	dramaturgs
Valoda	krievu valoda
Literatūras virzieni	reālisms
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Aleksandrs Ostrovskis (krievu: Александр Николаевич Островский; dzimis 1823. gada 12. aprīlī Maskavā, miris 1886. gada 14. jūnijā^[2] Kostromas guberņā) bija krievu dramaturgs, viens no krievu dramaturģijas pamatlicējiem.^[3] Viņa daiļrade ietekmēja krievu teātra attīstību.

Biogrāfija

Dzimis ierēdņa Nikolaja Ostrovska ģimenē. Ģimenē bija četri bērni, vēl četri nomira agrā bērnībā.^[4] Ostrovska māte nomira, kad Aleksandram bija 8 gadi. Pēc 5 gadiem Ostrovska tēvs vēlreiz apprecējies. 1839. gadā Ostrovska tēvs kā valsts ierēdnis ieguva muižnieka titulu.

Interese par literatūru Aleksandram radās jau bērnībā, lasot plašās tēva bibliotēkas krājumus. Aleksandrs ieguva mājas izglītību, pratis astoņas valodās. 1835. gadā iestājies Maskavas 1. ģimnāzijā, pabeidza to 1840. gadā, kļūstot par Maskavas Universitātes Juridiskas fakultātes studentu. Pabeigt universitātes kursu neizdevās, jo viņš nebija nokārtojis eksāmenu Romiešu tiesībās. Pametis studijas, viņš nolēma nopietni pievērsties rakstniecībai. Līdz 1850. gadam, pēc tēva iniciatīvas, Ostrovskis strādāja Maskavas tiesās, noskatot materiālus lugām.^[5]

1850. gadā Ostrovskis ieguva literāro atpazīstamību, pateicoties komēdijai Свои люди — сочтёмся!. Komēdija tika aizliegta pēc Maskavas ietekmīgo tirgotāju iniciatīvas, pats autors nokļuva policijas uzraudzībā (Nikolaja I rīkojums). Uzraudzību noņēma, kad par Krievijas impērijas ķeizaru kļuva Aleksandrs II, lugu atļāva uzvest 1861. gadā.

Pirmais Ostrovska darbs, kas tika uzvests uz teātra skatuves, bija luga Не в свои сани не садись, tas notika 1853. gada 14. janvārī Maskavā uz Mazā teātra skatuves. Katru sezonu, sākot no 1853. gada, Ostrovska jaunās lugas tika uzvestas uz Mazā un Aleksandrijas teātra skatuvēm.

1856. gadā Ostrovskis kļuva par žurnāla Sovremeņņik darbinieku, tajā pašā gadā, sakarā ar lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča rīkojumu, notika izcilu literātu komandējums ar nolūku izpētīt un aprakstīt Krievijas dažādos apvidus rūpniecības un sadzīves attiecībās. Ostrovskis uzņēmās izpētīt Volgu no iztekas līdz Ņižņijnovgorodai.

1863. gadā par lugu "Negaiss" Ostrovskis tika apbalvots ar Uvarova prēmiju un ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. 1866. gada 14. novembrī dibināja organizāciju "Mākslinieciskais pulciņš" (Артистический кружок)^[6], kas deva Maskavas skatuvei daudzus talantīgus darbiniekus. 1874. gadā tika izveidota Krievu dramatisko rakstnieku un operu komponistu biedrība; Ostrovskis bija tās priekšsēdētājs līdz pašai nāvei. 1885. gadā iecelts par Maskavas teātra skolas priekšnieku.

Miris 1886. gada 14. jūnijā Kostromas guberņā.^[7]

Daiļrade

Ostrovskis sarakstījis 47 lugas (vairākos avotos minēts, ka 48), kas joprojām tiek iestudētas visā pasaulē.^[8] Katru gadu Ostrovskis sacerējis pa vienai lugai, bet reizēm arī vairāk, sešu lugu autorību dalījis ar citiem rakstniekiem. Ostrovska lugu nosaukumos tiek izmantotas krievu parunas, tēli dalās bagātajos un nabagos. Mazajam teātrim tulkojis apmēram 100 lugu – Šekspīra, Servantesa, Goldoni, Plauta un Terencija darbus.

Ostrovskis ne tikai rakstīja lugas, bet septiņas lugas arī pats iestudējis un bijis režisora asistents. Ostrovska daiļrade pieskaitāma reālisma literatūras virzienam. Lugās viņš aprakstīja sava laika dzīves reālijas, aktuālos sabiedriskos procesus, attēloja tirgotāju, ierēdņu, bankrotējošu muižnieku vidi, atklājot sociālo apstākļu graujošo ietekmi uz personību. Ostrovska lugu īpatnības – dzīves dramatisma izpratne, personības cīņa pret "esības vispārējo kārtību", tēlu izteiksmes veids kā dramatiskās darbības svarīgākais elements, komisko un traģisko elementu sarežģītās attiecības.

Populārākās A. Ostrovska lugas ir "Negaiss", "Līgava bez pūra", "Vilki un avis", "Bez vainas vainīgie", "Vēlā mīla", "Mežs", "Ienesīga vieta" un "Talanti un pielūdzēji".^[5]

Lugas

"Pašu ļaudis – gan izlīgsim" (komēdija, 1849; latviešu teātrī kopš 1875);
"Jauna cilvēka rīts" (komēdija, 1850);
"Nabaga līgava" (komēdija, 1851);
"Nesēdies svešās kamanās" (komēdija, 1852);
"Nabadzība nav netikums" (komēdija, 1853; latviešu teātrī kopš 1922);
"Ienesīga vieta" (komēdija, 1856; latviešu teātrī kopš 1895);
"Negaiss" (drāma, 1859; latviešu teātrī kopš 1897);
"Balzaminova precības" (komēdija, Balzaminova triloģijas trešā daļa, 1861; latviešu teātrī kopš 1882);
"Grūtās dienas" (komēdija, 1863);
"Dzīvā vietā" (komēdija, 1865; latviešu teātrī kopš 1914)
"Vasiļisa Meļentjeva" (drāma, 1867);
"Arī gudrinieks pārskatās" (komēdija, 1868; latviešu teātrī kopš 1950);
"Karsta sirds" ("Dedzīgā sirds") (komēdija, 1868);
"Trakā nauda" (komēdija, 1870; latviešu teātrī kopš 1912);
"Mežs" (komēdija, 1870; latviešu teātrī kopš 1910);
"Ne vienmēr runcim krējuma pods" (komēdija, 1871; latviešu teātrī kopš 1947);
"Nebija ne graša, pēkšņi liela nauda" (komēdija, 1871);
"Sniegbaltīte" (luga-pasaka, 1873; latviešu teātrī kopš 1948);
"Vēlā mīla" (drāma, 1873; latviešu teātrī kopš 1946);
"Darba maize" (komēdija, 1874; latviešu teātrī kopš 1950);
"Vilki un avis" (komēdija, 1875; latviešu teātrī kopš 1945);
"Bagātās līgavas" (komēdija, 1875; latviešu teātrī kopš 1953);
"Patiesība – laba, bet laime vēl labāka" (komēdija, 1876; latviešu teātrī kopš 1896);
"Pēdējais upuris" (komēdija, 1877; latviešu teātrī kopš 1950);
"Belugina precības" (komēdija, kopā ar Nikolaju Solovjovu, 1877; latviešu teātrī kopš 1913);
"Līgava bez pūra" (drāma, 1878; latviešu teātrī kopš 1948);
"Mežone" ("Draiskule") (komēdija, kopā ar Nikolaju Solovjovu, 1879; latviešu teātrī kopš 1913);
"Sirds nav akmens" (komēdija, 1879);
"Verdzenes" (komēdija, 1880; latviešu teātrī kopš 1951);
"Talanti un pielūdzēji" (komēdija, 1881; latviešu teātrī kopš 1897);
"Bez vainas vainīgie" (drāma, 1883; latviešu teātrī kopš 1912).

Piemiņa

Ostrovska vārdā nosauktas bibliotēkas, teātri un ielas bijušās PSRS teritorjā. 1929. gada 27. maijā, blakus Mazajam teātrim, Aleksandram Ostrovskim tika atklāts piemineklis.^[9]