Andrivs Boriss
Andrivs Boriss (1867—1942) bija latgaliešu sabiedriskais darbinieks, Voskānu muižas īpašnieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1867. gada 10. martā Bērzgales pagasta Jaunborisovā muižnieka Jēkaba Borisova ģimenē.[1] 1904. gadā viņš nopirka Voskānu muižu, 1906. gadā viņam piederēja arī Ozolmuižas Tauriņu dzirnavas netālu no Sakstagala.[1] 1910. gadā viņš Latgales zemniekiem organizēja darbu Minskā, 1911. gadā Vorkaļu muižā rīkoja zemkopības kursus. Bija Rēzeknes apriņķa zemstes sapulces loceklis (1912). Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā A. Borisovs organizēja latviešu strādnieku sūtīšanu Petrograda-Volhovo dzelzceļa būvniecībai. Nomainīja uzvārdu uz "Boriss", atbalstīja Rancāna baznīcas skolas būvi Rēzeknē un ziedoja naudu ievainotajiem latviešu strēlniekiem.[1]
1917. gada 8. aprīlī (26. martā pēc VS) Latgaliešu Tautas komitejas (Letgalīšu tautas komitets) pārstāvji Andrīvs Boriss (Borisovs), Jezups Kangars, Francis Kemps, Viktors Silandžs un Andrīvs Zvīdriņš ieradās vizītē pie Krievijas Pagaidu valdības vadītāja Georgija Ļvova un izvirzīja jautājumu par pašpārvaldes tiesību piešķiršanai latgaliešiem. Kņazs Ļvovs izteicies, ka šo jautājumu Krievijā jākārto kopā ar citu tautu jautājumiem.[2]
Boriss bija viens no Rēzeknes Pirmā Latgales kongresa organizētājiem, kongresa otrās dienas diskusijās nostājās Franča Kempa pusē un pēc aiziešanas no Latgales kongresa tika ievēlēts par separātā kongresa priekšēdētāju. 1917. gada beigās Rēzeknē Borisu ievēlēja par dibinātās Zemes īpašnieku un rentnieku savienības "Latgola" valdes priekšsēdētāju. Pēc Oktobra revolūcijas 1918. gada sākumā viņš organizēja materiālu atbalstu Rēzeknes partizānu pulkam pulkveža Mihaila Afanasjeva vadībā. 1920. gadā nepiedalījās Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Saimiekoja savos īpašumos, kopš 1933. gada bija Podberezes saimniecības (pie Rāzeknes, 90 ha) īpašnieks.[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā A. Borisu kopā ar dzīvesbiedri Terēzi (1880-?), dēliem Romualdu (1910—1942) un Andreju (1922-?) apcietināja un izsūtīja uz gulaga nometnēm. Miris 1942. gada 4. aprīlī Vjatlagā.[1]