Bibliogrāfija

Grācas universitātes bibliotēkas bibliogrāfiskais katalogs.

Bibliogrāfija (no grieķu: βιβλιογραφία, bibliographia, burtiski "grāmatu rakstīšanas") ir sistemātisks grāmatu un citu darbu, tādu, kā žurnālu rakstu saraksts. Loģiskā secībā sakārtots grāmatu, manuskriptu, audiovizuālo formātu un citu publikāciju bibliogrāfiju sistemātisks vai reģistratīvs apkopojums, kas uzrāda autoru, nosaukumu, izdošanas laiku un vietu, izdevēju, sīkākas ziņas par izdevumu, lappušu skaitu, sēriju un literāro/informatīvo saturu. Bibliogrāfija var aptvert viena autora darbu, vai literatūra par vienu priekšmetu, viena izdevēja iespiestos izdevumus, vienā vietā iznākušos avotu, vai arī vienā laika posmā izdotos dokumentus. Bibliogrāfijas darbi gandrīz vienmēr tiek uzskatīti par primārajiem avotiem.

Bibliogrāfiskie darbi atšķiras atkarībā no to mērķa, un to parasti var iedalīt divās kategorijās: uzskaites bibliogrāfija (ko sauc arī par atsauces vai sistemātisku bibliogrāfiju), kā rezultātā publikācijas pārskats ir noteiktā kategorijā, kā arī analītiska vai kritiska bibliogrāfija, kurās pēta grāmatu ražošanu. Agrākos laikos, bibliogrāfija galvenokārt vērsta uz grāmatām. Tagad abas bibliogrāfijas kategorijas aptver darbus arī citos formātos, ieskaitot ierakstus, kinofilmas un video, grafiskos objektus, datubāzes, CD-ROOMs un tīmekļa vietnes.

Latvijas bibliogrāfijas vēsture

Latvijas bibliogrāfijas vēsture jāaplūko kopsakarā ar Latvijas vēsturi un Latvijas grāmatniecības vēsturi. Bibliogrāfijas vēsture valstī parasti ir tikpat sena kā nācijas grāmatniecība, tomēr Latvijas bibliogrāfijas pirmsākumi atpaliek no grāmatniecības sākumiem Latvijā par diviem gadu simteņiem. Grāmatniecības pirmsākumi Latvijā meklējami 16. gadsimtā, bet bibliogrāfijas – tikai 18. gadsimtā. Iemesls – latviešu politiskā un ekonomiskā atkarība, kas kavēja izglītības attīstību un reizē arī nepieciešamību pēc nacionālās iespiedprodukcijas bibliogrāfiskās apzināšanas. Pirmā bibliogrāfiskā produkcija Latvijā nebija nacionāla ne pēc satura, ne sastādītāju tautības, tomēr tā bija adresēta latviešiem. Lielākā daļa 18. gadsimta bibliogrāfisko materiālu pēc formas visai nosacīti atbilst jēdzienam “bibliogrāfiskā produkcija” mūsdienu izpratnē. Pirmie 18. gadsimta bibliogrāfiskie materiāli bija paziņojumi par iespieddarbiem. Tos sastādīja gan par jau izdotiem, gan vēl tikai ieplānotiem darbiem ar mērķi informēt potenciālos lasītājus par iespējām iegādāties iespieddarbus, organizēt iepriekšparakstīšanos, savākt naudu grāmatu izdošanai, noteikt tirāžu. Pirmais mēģinājums organizēt iepriekšparakstīšanos uz kādu rokasgrāmatu bija 1731. gadā, ko mēģināja izdarīt Vidzemes garīdzniecība: ģenerālsuperintendants Jakobs Benjamins Fišers organizēja iepriekšparakstīšanos uz Bībeles otro izdevumu Vidzemē un Kurzemē, izsūtot potenciālajiem pircējiem izdevuma parauglapas.

Nacionālā bibliogrāfija

Nacionālā bibliogrāfija reģistrē Latvijā izdotos iespieddarbus (grāmatas, periodiskos izdevumus, kartes, notis, rakstus presē u.c.), kā arī elektroniskās publikācijas saskaņā ar Obligāto eksemplāru likumu (2006). Tā sniedz autoritatīvas ziņas par valsts izdevējprodukciju, bet Letikas daļa arī par nacionālo kultūras mantojumu ārpus Latvijas (ar Latviju saistīto autoru oriģināldarbiem un tulkojumiem, kā arī rakstiem par Latviju).

Nacionālā bibliogrāfija izmantojama izglītībai, pētniecībai, praktiskam darbam - skolās un augstskolās, bibliotēkās, informācijas centros, izdevniecībās, medijos, radošajās industrijās.

Latīņamerikas valstis izveidojušas veiksmīgu sadarbības projektu ABINIA nacionālās bibliogrāfijas jomā.

Ārējās saites

• Latvijas bibliogrāfiskās informācijas resursi