Centralizācija
Centralizācija ir pārvaldes sistēma, kurā vietējās iestādes, kurām atņemta autonomija, darbojas pēc tiešiem centrālo iestāžu norādījumiem. Tas nozīmē, ka lielākā daļa politisko un administratīvo funkciju tiek veikta no centrālās iestādes, piemēram, no valsts galvaspilsētas, nevis no reģionālajiem vai vietējiem pārvaldes orgāniem.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Romas impērijas laikā (27 p.m.ē. – 476 m.ē.) centralizēta vara bija spēcīga. Imperators bija galvenā autoritāte, kas kontrolēja plašu teritoriju, izmantojot sarežģītu pārvaldes sistēmu un militāro spēku.
Viduslaikos Eiropā vara bija sadrumstalota starp daudziem feodāļiem, kas pārvaldīja savas teritorijas gandrīz kā neatkarīgas valstis. Šāda decentralizēta pārvalde bieži izraisīja konfliktus un sacelšanās starp dažādiem feodāliem, jo katrs centās paplašināt savas teritorijas un varu. Lai gan vara bija sadrumstalota, baznīca bija spēcīgs centralizējošs spēks, kas ietekmēja politisko un sabiedrisko dzīvi visā Eiropā. Šī feodālā sistēma izveidojās pēc Romas impērijas sabrukuma un raksturoja lielāko daļu Eiropas no 5. līdz 15. gadsimtam.
Francijas Karalisti bieži min kā izcilu piemēru politiskajai centralizācijai. Karalis Luijs XIV (1643—1715) stiprināja centralizēto monarhiju, ierobežojot dižciltīgo varu un veidojot spēcīgu, centralizētu pārvaldes aparātu. Lai ierobežotu dižciltīgo varu, Luijs XIV izveidoja jaunu galma sistēmu, kur dižciltīgie bija spiesti dzīvot Versaļas pilī, kur tos varēja viegli kontrolēt un novērot. Viņš arī samazināja dižciltīgo lomu valsts pārvaldē, piešķirot vairāk varas buržuāzijas izcelsmes ierēdņiem un uzticamiem padomniekiem.
Anglijā centralizācija notika pakāpeniski, sākot no Normandijas iekarošanas 1066. gadā, kad Viljams I Iekarotājs ieviesa centralizētu feodālo sistēmu.
17. un 18. gadsimtā Eiropā izveidojās vairākas absolūtās monarhijas, kurās karalis vai karaliene koncentrēja visu politisko varu savās rokās. Šis process palīdzēja valstu konsolidācijai un centralizācijai. Pēc Franču revolūcijas (1789—1799), Napoleons Bonaparts konsolidēja varu Francijā un ieviesa centralizētu administratīvo sistēmu, kas ietekmēja daudzus citus Eiropas reģionus.
20. gadsimtā dažas valstis piedzīvoja ekstremālu centralizāciju totalitāro režīmu laikā. Piemēram, Padomju Savienībā vara bija stingri centralizēta komunistiskās partijas rokās, bet nacistiskajā Vācijā — Hitlera un nacistu partijas rokās.
Pēc Otrā pasaules kara vairākas valstis sāka pievērsties decentralizācijai, lai veicinātu demokrātiskās pārvaldes sistēmas. Eiropas Savienība ir viens no piemēriem, kur centrālā vara tiek sadalīta starp dažādām institūcijām un dalībvalstīm. Pašlaik dažās valstīs, piemēram, Ķīnā, vara ir stingri centralizēta, bet citur pretēji, piemēram, ASV, kur vara ir sadalīta starp centrālo valdību un štatu valdībām.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|