Eiropas vēsture
Eiropas vēsture aptver laika posmu no laika, kad Eiropā uz dzīvi apmetās pirmie cilvēki, līdz mūsdienām. Pirmie modernie cilvēki (Homo sapiens) ieradās Eiropā ap 45 000. gadu p.m.ē.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aizvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms apmēram 40 000 gadu Eiropā izzuda pēdējie neandertālieši. Visas mūsdienu Eiropas tautas pamatā ir cēlušās no trim ģenētiski atšķirīgām seno iedzīvotāju populācijām. Vēlā paleolīta periodā pirms aptuveni 45 000 gadiem Eiropā ieradās modernie cilvēki, kurus antropologi dēvē par Rietumu medniekiem-vācējiem. Neolīta laikmetā pirms apmēram 6000 gadiem no Anatolijas Eiropā ieceļoja zemkopju ciltis, kas divu tūkstošu gadu laikā Rietumu medniekus-vācējus asimilēja vai atspieda uz Ziemeļeiropas nomali. No šī laikmeta iedzīvotāju valodām saglabājusies vienīgi basku valoda. Agrīnajā bronzas laikmetā pirms apmēram 4500 gadiem Eiropā ieradās stepju ciltis, kuras Eiropā ieviesa indoeiropiešu valodas. Izņēmumu veido pirms apmēram 3500 gadiem no Sibīrijas ieceļojušās tautas, kas ziemeļaustrumu Eiropā ieviesa somugru valodas.[1]
Senie laiki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mīnojiešu un mikēniešu civilizācijas uzplauka bronzas laikmetā, līdz apmēram 1200. gadam p.m.ē.
Klasiskā ēra sākās ar pilsētvalstu uzplaukumu Senajā Grieķijā. Grieķu ietekme sasniedza zenītu Aleksandra Lielā laikā. Romas impērija sāka dominēt Vidusjūras baseinā. Tas veicināja tirdzniecību, toleranci un grieķu kultūru. 300. gadā m.ē. Romas impērija tika sadalīta Rietumu un Austrumu impērijā. 5. un 6. gadsimtā ģermāņi, kas apdzīvoja Ziemeļeiropu, kļuva spēcīgāki un atkārtoti uzbrukumi noveda pie Rietumromas impērijas krišanas 476. gadā. 476. gads tradicionāli tiek pieņemts par klasiskā perioda beigu datumu un Viduslaiku sākumu.
Viduslaiki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viduslaikos Austrumromas impērija izdzīvoja, tomēr mūsdienu vēsturnieki šo valsti sauc par Bizantijas impēriju. Rietumeiropā ģermāņi bijušās Rietumromas impērijas palieku vietā nokļuva varas pozīcijās un nodibināja paši savas karalistes un impērijas. 9. gadsimtā Rietumeiropā izveidojās Franku valsts, kas sasniedza savu varenību Kārļa Lielā laikā apmēram 800. gadā. Šī impērija vēlāk tika sadalīta vairākās daļās, impērijas rietumi kļuva par Francijas Karalisti, savukārt austrumi — par Svēto Romas impēriju, kas ir uzskatāma par mūsdienu Vācijas priekšteci. Britu salās notika vairāki liela mēroga migrācijas viļņi. 5. gadsimta sākumā, kad romieši pameta Britu salas, to dienvidu daļā ienāca anglosakši un izveidoja virkni nelielu karaļvalstu, kas 10. gadsimtā kļuva par Anglijas Karalisti. Šajā laikā tika nodibināta arī Polijas un Ungārijas Karalistes.
Vikingu laiki Eiropā ilga no 700. gadu beigām līdz 1000. gadu vidum. Galvenā no vikingu valstīm bija Knuta Lielā impērija, Knuts bija dāņu līderis, kas vēlāk kļuva par Anglijas, Dānijas un Norvēģijas karali. Viena vikingu grupa — normaņi — apmetās uz dzīvi Ziemeļfrancijā un dibināja Normandijas hercogisti, viņiem bija ievērojama ietekme vairākās Eiropas daļās. Citi vikingi — rusi dibināja Kijivas Krievzemi.
1096. pēc pāvesta Urbāna II aicinājuma atbrīvot Svēto zemi no musulmaņiem, tika uzsākts Pirmais Krusta karš, kura rezultātā krustneši ieņēma Svēto zemi un izveidoja tur Krustnešu valstis. Krusta kariem bija milzīga ietekme vairākās Eiropas daļās. Krusta karotāji nodibināja tirdzniecības ceļus, kas vēlāk kļuva par Zīda ceļu,[nepieciešama atsauce] un pavēra ceļu tirdzniecības republikām Dženovai un Venēcijai kļūt par ekonomikas lielvarām. Ziemeļu krusta karu misiju laikā Baltijas jūras zemēs izveidojās Livonijas Konfederācija. Pireneju pussalā rekonkistas rezultātā vairākām kristiešu karalistēm izdevās pārņemt musulmaņu kontrolētās teritorijas.
Vidējos viduslaikos Austrumeiropā dominēja Mongoļu impērija. Čingishana vadībā mongoļi nodibināja decentralizētu impēriju, kas savas varenības laikā stiepās no Ķīnas austrumos līdz Melnajai un Baltijas jūrai Eiropā. Kijivas Krievzeme izjuka, to aizvietoja vairākas mazas karojošas valstis, vairākas no kļuva par Mongoļu impērijas un tās pēcteces — Zelta Ordas vasaļvalstīm. Ar mongoļu varas samazināšanos vēlīnajos Viduslaikos Maskavija kļuva par spēcīgāko no vairākās krievu valstīm, un 1547. gadā tā kļuva par Krievijas caristi. Vēlīnie Viduslaiki bija apvērsumu periods Eiropā. Epidēmija, kas pazīstama kā Melnā nāve, un ar to saistītais bads izraisīja demogrāfisko katastrofu Eiropā, jo iedzīvotāju skaits strauji kritās. Dinastiju cīņas un iekarojumu kari noturēja vairākas Eiropas valstis karos lielāko daļu perioda. Skandināvijā Kalmāras ūnija dominēja politiskajā ziņā, savukārt Anglija karoja ar Skotiju Skotijas Neatkarības karos un ar Franciju — Simtgadu karā. Centrāleiropā par lielāko valsti kļuva Polijas—Lietuvas ūnija, savukārt Svētās Romas impērijā sāka dominēt Hābsburgu dinastija. Krievija turpināja paplašināšanos dienvidu un austrumu virzienā, tai skaitā bijušajās mongoļu zemēs. Balkānos Osmaņu impērija piesavinājās bijušās Bizantijas zemes, kas beidzās 1453. gadā ar Konstantinopoles krišanu.
16. — 19. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākusies apmēram 14. gadsimtā Florencē un vēlāk izplatījusies Eiropā ar iespiedmašīnu attīstību, zināšanu renesanse apstrīdēja tradicionālās zinātnes un tehnoloģijas doktrīnas ar grieķu un romiešu zināšanu jaunatklāšanu. Vienlaikus vācu Mārtiņa Lutera reformācija apšaubīja pāvesta autoritāti. Anglijas karalis Henrijs VIII nodibināja anglikāņu baznīcu. Rekonkista Portugālē un Spānijā rezultējās vairākās ekspedīcijās okeānā, kas savukārt rezultējās Lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos, tika izveidota tieša saite ar Āfriku, Ameriku un Āziju, savukārt Eiropā turpinājās reliģiskie kari, kas beidzās 1648. gadā ar Vestfālenes miera līgumu. Spānijas impērija saglabāja hegemonijas stāvokli Eiropā un bija vadošais spēks visā kontinentā, līdz tika parakstīts Pireneju līgums, kas izbeidza konfliktu starp Spāniju un Franciju, kurš bija sācies Trīsdesmitgadu kara laikā.
Eiropas aizjūras izplešanās rezultātā pieauga koloniālo impēriju skaits. Resursu ieplūdes no Jaunās pasaules un industriālās revolūcijas Lielbritānijā apvienojums ļāva attīstīties jaunai ekonomikai, kas balstās uz ražošanu, nevis iztikas lauksaimniecību. Sākot ar 1775. gadu, Britu impērijas kolonijas Amerikā sacēlās. Politiskās izmaiņas kontinentālajā Eiropā veicināja Franču revolūcija ar moto Liberté, égalité, fraternité. Francijas impērijas ķeizars Napoleons Bonaparts iekaroja lielu daļu Eiropas.
1848. gada revolūcijas iedragāja 1815. gada Vīnes kongresā iezveidoto Eiropas politisko kārtību. Francijā un Apvienotajā Karalistē attīstījās sociālisms un arodbiedrības. Pēdējās dzimtbūšanas paliekas tika atceltas Krievijas Impērijā 1861. gadā, Balkānu valstis sāka atgūt neatkarību no Osmaņu impērijas. Līdz 1871. gadam lielākā daļa Eiropas valstu kļuva par konstitucionālām monarhijām.
20.—21. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais pasaules karš 1914. gadā tika paātrināts ar nacionālisma izaugsmi dienvidaustrumu Eiropā. Sabiedrotie, ko vadīja Apvienotā Karaliste un Francija un kam 1917. gadā pievienojās ASV, 1918. gadā uzvarēja Centrālās lielvalstis, ko vadīja Vācija un Austroungārija. Pēc kara tika noteikti noteikumi vairākos līgumos, no kuriem viens no svarīgākajiem bija Versaļas līgums. Cilvēku un materiālais postījums bija daudz lielāks, nekā kāds varēja iedomāties.
Vācija zaudēja savu aizjūras impēriju un vairākas provinces, tai nācās maksāt lielas reparācijas, tāpat Vāciju pazemoja uzvarētājvalstis. Tām savukārt bija lieli parādi ASV. 1929. gadā izcēlās Lielā Depresija, kas noveda pie demokrātijas sabrukuma valstī pēc valsts, tai skaitā Latvijā. 1933. gadā pie varas nāca nacistu režīms Ādolfa Hitlera vadībā, Vācija atkal bija apbruņota, viņi atkal centās iegūt pilnu kontroli Eiropā ar prasībām un izlīgumiem, pēc tam ar Otro pasaules karu.
Pēc Sabiedroto uzvaras Otrajā pasaules karā Eiropu sadalīja dzelzs priekškars. Centrālajos austrumos dominēja Padomju Savienība, kas uzspieda komunismu un bailes no kapitālisma. Pārējā Eiropā dominēja kapitālisma valstis ar ASV ekonomisko un militāro vadību. Gan Padomju Savienība, gan ASV bija lielvaras. Lielākā daļa nekomunistiskās Eiropas valstis pievienojās ASV dibinātajai militārajai savienībai (NATO) un savā starpā izveidoja Eiropas ekonomikas kopienu. Padomju varas ietekmes valstis pievienojās militārajai savienībai, kas pazīstama kā Varšavas pakts, un ekonomiskajam blokam SEPP. Sociālistu partijas ik pa laikam pārvaldīja dažas valstis Eiropas rietumos un ziemeļos, vienā gadījumā (Portugāle) valsts konstitūcijā par tika pieņemti sociālisma koncepcijas. Dažas mazās valstis bija neitrālas. Austrumu bloka ekonomiskā un politiskā sistēma pārveidojās 1989.—1991. gadā, savukārt 1991. gadā sabruka PSRS. Tā rezultātā Vācija atkal apvienojās, Eiropas ekonomiskā integrācija padziļinājās, kontinents kļuva depolarizēts, Eiropas Savienība paplašinājās, tajā pakāpeniski tika uzņemtas vairākas postkomunistiskās valstis. Eiropas Kopienā bija pieaugošs spiediens 2008. gada vispasaules recesijas dēļ, bija jāpieņem lēmumi par finansiālo atbalstu gandrīz bankrotējušām valstīm, pieauga neiecietība pret pilnībā neintegrējušajiem sabiedrībā imigrantiem, pieauga neuzticēšanās Vācijas pieaugošajam spēkam, bija saspīlējumi ar Krieviju, noraidījums Turcijas dalībai Eiropas Savienībā, tāpat pieauga skepse par Eiropas Savienības nākotni.
Eiropas vēsturiskās kartes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Eiropas karte 16. gadsimta beigās
-
Eiropas karte 19. gadsimtā pēc Vīnes kongresa lēmumiem. Polijas karalistes daļa, Baltijas provinces un Somijas lielhercogiste pievienotas Krievijas Impērijai.
-
Eiropas etnogrāfiskā karte 19. gadsimta beigās
-
Eiropa pēc Pirmā pasaules kara (1923).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Lamnidis TC, Majander K, Jeong C, Salmela E, Wessman A, Moiseyev V, Khartanovich V, Balanovsky O, Ongyerth M, Weihmann A, Sajantila A, Kelso J, Pääbo S, Onkamo P, Haak W, Krause J, Schiffels S. Ancient Fennoscandian genomes reveal origin and spread of Siberian ancestry in Europe. Nat Commun. 2018 Nov 27;9(1):5018.
|