Ganēša

Ganēša

Ganēšas skulptūra

Ganēša jāšus uz savas peles/žurkas

Ganēšas statujas iegremdēšana ūdenī

Ganēša (sanskritā: गणेश, SSTA: Gaṇeśa) ir viena no visvairāk zināmajām un pielūgtajām hinduisma dievībām. Šivas un Pārvatī dēls. Saukts arī par Ganapati, Gajanana, Vinajaka, Vighnaradža u.c., viegli atpazīstams ar savu ziloņa galvu. Viņa vārds nozīmē gan "Ļaužu dievs", gan arī "Ganu dievs" (Gani - Šivas kareivji). Ganēša ir ļaužu dievs, jo atšķirībā no panteona augstākajām dievībām, kuras pielūdz brahmaņi, vienkāršā ziloņdievība ir piemērota visām šķirām un kastām. Uzskatīts par veiksmes, zināšanu un problēmu pārvarēšanas dievu, taču spēj arī radīt problēmas, ja cilvēki ir kļuvuši pārāk ambiciozi un seko negatīvām vēlmēm. Tāpēc tradicionāli tiek pielūgts pirms visu projektu uzsākšanas. Hinduisma ceremonijas sākas ar Ganēšam veltītu lūgsnu. Tā kā Ganēšam piemīt gudrība, to uzskata par intelektuāļu, baņķieru, rakstvežu un rakstnieku dievu. Višnuisma piekritēji, kas par galveno dievu uzskata Višnu, pielūdz Ganēšu kā Krišnas inkarnāciju, uzskatot, ka viņa dzimšanu veicināja Višna.

Dievības īpašības

Hinduisms Purānu rakstos vairāk uzsver Ganēšas pozitīvos aspektus, kamēr Budisms izceļ viņa negatīvo un tantrisko aspektu. Ganēša valda pasaulē, kurā veiksmi var sasniegt pārvarot šķēršļus. Kā šķēršļu dievs, Ganēša vai nu traucē cilvēku plāniem, kas ir negatīvs aspekts, vai arī tos likvidē, kas ir pozitīvs aspekts. Ganēša likvidē problēmas, un vienlaikus rada tās, ja netiek pienācīgi apmierināts ar lūgsnām un ziedojumiem. Viņš valda pār mantiskajām un garīgajām vērtībām. Viņš sargā mājas slieksni no ļaunuma, tāpēc Ganēšas attēls Indijā bieži sastopams virs ēku ieejām un uz slēdzenēm. Ganēšas skulptūriņu mājās parasti novieto dienvidu pusē, no kuras nāk dēmoni, un no kuriem Ganēša aizsargā māju.

Galvenais Ganēšas pielūdzēju mērķis ir sasniegt veiksmi. Ticīgo mērķi ir praktiski un pasaulīgi. Kultā uzsvaru liek uz pareizu rituāla veikšanu, lai panāktu vēlami pozitīvo dievības reakciju.

Izcelsme

Lai arī pēdējos gadsimtos aizvien populārāks, Ganēša nav iekļauts klasiskajā hinduisma dievu panteonā. Pirmo reizi pieminēts Purānās, kuru rakstīšana sākas ap m.ē. 300 gadu Guptu impērijas laikā, un kurās balstās modernais hinduisms. Ganēšas kulta izcelsme nav saistīta ar senajiem āriešiem un Vēdām, bet nāk no senāka ziloņdievības kulta. Ganēšas nostāšanās dievu hierarhijas augšgalā samazināja dieva Indras nozīmi. Iespējams, tas saistīts ar Vēdu laikmeta karaļvalstu sabrukumu.

Tamilu valodā Ganēšu sauc par Pillaijar, kas cēlies no vārdiem pallu (zilonis) un pille (bērns) un tādējādi apzīmē ziloņbērnu. Arī sanskritā pila nozīmē ziloni.

Ziloņdievības sastopamas plašā Āzijas reģionā no Afganistānas līdz Japānai un no Ķīnas līdz Taizemei. Agrīnie ziloņa dievības attēlojumi uz monētām un skulptūrās saistāmi ar ziloņa pielūgsmi tradicionālajā animismā. Ziloņa dievības aizsākumi meklējami pirmsāriešu ēras Indijas subkontinenta zemkopju kultūrās, kas pielūdza ziloņa dievību, lai novērstu klejojošo ziloņu baru radītos postījumus laukiem un ciematiem. Iespējams, vēlāk šo dievību sāka pielūgt, lai tā novērstu visas nelaimes, un tas vēlāk kļuva par vienu no Ganēšas kulta daļām.

Sākotnējā ziloņa dievība zināma kā Vigna-asura, dēmons, kas rada problēmas. Viņš bija ļauno Vignu vadonis, un regulāri radīja problēmas gan cilvēkiem, gan dieviem, ja vien netika pienācīgi apmierināts. Šī dievība vēlāk transformējās Vinajakā, šķēršļu radītājā, kas joprojām bija ar kaprīzu raksturu. Vinajaka bija Pārvatī dēls un Šivas palīgu Ganu vadonis. Šeit meklējami Ganēšas aizsākumi, viens ko kura aspektiem ir šķēršļu radīšana nepatiesiem pielūdzējiem un palīdzība patiesi lūdzošajiem. Pakāpeniski jauno Ganēša dievību iekļāva hinduisma panteonā, padarot viņu par Pārvāti un Šivas dēlu. Rodas leģendas, kas izskaidro viņa ziloņa galvu. Ja sākotnēji Ganēšu pielūdza tāpēc, lai tas neradītu jaunas problēmas, drīz to sāka pielūgt kā aizstāvi pret visām problēmām.

9. gadsimtā Ganēšu iekļāva hinduisma dievu pieciniekā, kopā ar Šivu, Višnu, Sūrju un Devi, kā vienu no pieciem vienīgā Dieva aspektiem – ūdeni, gaisu, uguni, zemi un ēteri. Ganēša ir ūdens dievība, ūdens elements, kas atbilstoši hinduismam, pastāvēja pirms pasaules radīšanas.

10. gadsimtā reliģiskais ordenis Ganapataja Sampradaja, kas uzplauka Maharaštras reģionā, uzskatīja Ganēšu par augstāko būtni, Brahmas iemiesojumu, kosmosa radītāju, kas sniedz visas dāvanas un atceļ visas barjeras. Šī ordeņa sešas sektas pielūdza atšķirīgus Ganēšas aspektus.

Velīnā 16. un agrīnā 17. gadsimtā svētā Morajas Gosavi vadībā Ganapatajas kļuva par spēcīgu reliģisko kustību. Viņa dēls Čintamani uzcēla vairākus Ganēšam veltītus tempļus. Ganēšas popularitāti Mahārāštrā veicināja tas, ka tas bija jaunās Maratu impērijas premjerministru ģimenes, Pešavu, ģimenes dievs. Ganapatajas radīja Ganēšas kulta reliģisko literatūru (Ganesa Purāna un Srī Ganapati Atharvasīrsa) un lūgšanu tekstus.

Reģionālās variācijas

Kangitens

Ar Ganēšu saistītas dievības sastopamas arī Tibetas, Ķīnas un Japānas budistu panteonos, kur vairāk saistītas ar hinduisma tantrisko tradīciju. Ganēšas kults ap 6. un 7. gadsimtu sasniedz arī Dienvidāzijas zemes, šeit sastopamajās skulptūrās Ganēšu dažreiz attēlo kā cilvēku, bez ziloņa galvas.

Tibetas budismā izplatīti tantriskie teksti, kuru saknes meklējamas 7. un 8. gadsimta hinduistu tekstu tulkojumos. Tibetā Ganēšu saista ar līdzjūtīgā Bodisatvas Avalokitešvara tēlu, kurš atbildīgs par ēdienu, bagātību, seksu un īpašām spējām.

Ķīnā sastopams gandrīz tikai negatīvām īpašībām apveltīts Ganēša, kam piemīt Vinājakas daba, kas rada dažādas problēmas un šķēršļus. Tādēļ kulta mērķis ir nevis uzlabot lūdzēja dzīvi, bet nomierināt Ganēšu un samazināt viņa negatīvo ietekmi dzīvē. Ķīnā ziloņdievību Vinajaku uzskata par traucējošu un negatīvu spēku, kas jānomierina ar rituāliem un mantrām. Ķīniešu tradīcijās dievības ar ziloņu galvām asociējas ar ļaunumu.

Japānas Šingon budisma virzienā viena no dievībām ir ziloņdievs Kangitens, kura pavadone ir sieviešu dzimuma ziloņdieviete un pāris parasti atainots apskāvienā vai seksuāla akta laikā. Japānas ziloņpāra kults visticamāk nācis no Ķīnas 8. gadsimtā, taču izvērstāki kulta apraksti datējami ar 17.gs. Pāra duālisms un apskāviens simbolizē pretspēku savienošanos. Džainismā Ganēšas tēls parādās vēlu, ap 9.gs. un vienmēr tikai savā pozitīvajā, šķēršļu pārvarētāja veidā.

Izskats

Ganēšas skulptūras un attēli ir plaši izplatīti Indijā un valstīs, kurās pastāv hinduisms. Hindu sektas viņu pielūdz neatkarīgi no citām piederībām. Uzticība Ganēšam ir plaši izplatīta un joprojām paplašinās gan džainismā, gan arī budismā. Pašas agrīnākās Ganēšas skulptūras, kurās skaidri atpazīstams šis dievs, ir datējamas ar 5.gs. Pirms tam pastāvējušie ziloņdievības attēli ir pārāk atšķirīgi, un saistīti vai nu ar ziloņdievības, vai Vinājakas kultu. Visagrīnakajos attēlos Ganēšam ir divas rokas un abi viņa ilkņi ir nebojāti. Ganēšu var attēlot dažādi - kā bērnu; kā jaunieti; ar piecām galvām, desmit rokām un trešo aci; kopā ar savām sievām; kā draudīgu karotāju, vai dejotāju un svētības devēju. Dažreiz Ganēšu attēlo arī ar ziloņu vadāmo durkli (ankusha) rokā, un agrīnās versijās ar redīsu, kas aug pazemē, tāpēc brahmaņi to nelieto uzturā. Šāda pazemes auga izmantošana pārtikā saskan ar dēmonisko Vinājakas dabu.

Ganēša parasti attēlots ar apaļu vēderiņu un saldumiem, kas viņam ļoti garšo. Parasti attēlots kā četrrokains vai dažkārt sešrokains cilvēks, kam ir ziloņa galva ar nolauztu ilkni. Vienā rokā parasti tur cirvi, kas simbolizē spēju pārvarēt problēmas, otrā rokā tur cilpu, kas simbolizē viņa spēju radīt problēmas tiem, kuru ambīcijas ir pārāk lielas, vai kas veic nepareizas izvēles. Trešā roka parasti tur rīsu kūciņu trauku, un ceturtā ir pacelta, svētot cilvēkus. Bieži attēlots vienā rokā turot nolauztu ziloņa ilkni. Ganēšas nolauzto ilkni izskaidro ar to, ka viņš to izmantojis kā rakstāmrīku ar kuru pierakstīja leģendāro eposu Mahābhārata. Dažās interpretācijās nolauztais ilknis arī simbolizē to, ka iekšējā perfekcija parasti nesakrīt ar ārējo izskatu. Ganēšam ap vēderu apsieta čūska. Tas tādēļ, ka reiz, pēc lielas maltītes Ganēša jājis uz savas peles, bet to nobiedējusi čūska. Ganēša nokritis no peles un viņa vēders pārsprādzis. Tā sasiešanai Ganēša izmantojis to pašu čūsku. Mīts arī vēsta, ka zudušais ilknis izskaidrojams ar to, ka Mēness esot smējies par Ganēšas nokrišanu no savas žurkas, uz ko viņš reaģējis dusmās iemetot Mēnesim ar vienu ilkni.

Ganēša simbolizē visu grotesko un neparasto, normālā un nenormālā vienotību. Viņš demonstrē, ka dievišķajam nav jābūt skaistam. Ganēšas lielā galva simbolizē viņa lielo gudrību. Nolauztais ilknis arī norāda uz mūsu spēju agresivitāti pārvērst mierā un gudrībā.

Simboliski, ar savu snuķi zilonis var pacelt gan mazus, gan lielus ķermeņus. Līdz ar to snuķis ir simbols domāšanai. Savukārt nolauztais ilknis simbolizē dualitātes pārvarēšanu, piemēram, starp pasauli un Dievu. Līdz ar to tas vērš mūsu uzmanību uz patiesību, ka viss ir viens. Ar cirvi Dievs pārcērt saites, kas tevi sien pie pasaules, bet ar virvi Viņš tevi piesien pie Sevis. Rīsu kūciņas simbolizē pilnīgu barību.

Parasti zem Ganēša attēliem un statujām ir redzama pele, pār kuru viņš valda. Precīzāk, tā ir bandikota žurka. Pele/žurka ir lepnuma, vēlmju un nepieklājības simbols, jo vēlmes vairojas tikpat ātri kā peles. Pele/žurka arī simbolizē bailes un nervozitāti, ko palīdz pārvarēt ticība Ganēšam. Cilvēku prāts ir kā pele, tajā visu laiku šaudās dažādas domas, aizmirstot, ka tas ir mūsu spēka un gudrības avots. Gan ziloņi, gan peles spēj pārvarēt visus šķēršļus un sasniegt visu ko grib. Pele ir arī Ganēšas izpausmes forma (vahana), ar kuras starpniecību tas pārvietojas un sasniedz jebkuru vietu. Tādēļ Ganēšu dažreiz attēlo jāšus uz peles/žurkas.

Izcelsmes mīti

Jau pastāvošās ziloņdievības iekļaušana hinduisma panteonā arī radīja nepieciešamību pēc leģendām par Ganēša ziloņa galvas izcelšanos. Ar Ganēšas dzimšanu saistīti dažādi mīti. Viens no tiem vēsta, ka pēc tam, kad Šiva atteicās radīt dēlu, viņa sieva Pārvatī izveidoja auduma lelli un lūdza Šivu to padarīt dzīvu. Cits mīts vēsta, ka Pārvatī bija apnicis tas, ka Šiva vienmēr traucē viņai mazgāties, tāpēc mazgājoties viņa dubļus samīcīja lellē, kas kļuva dzīva un nostājās pie durvīm. Ieraugot svešinieku, kas šķērsoja viņa ceļu, Šiva dusmās nocirta viņam galvu. Lai nomierinātu Pārvatī skumjas, Šiva apsolīja Ganēšam atjaunot galvu. Pirmais dzīvnieks, ko Šiva ieraudzīja ir zilonis, un viņa nocirstā galva arī tiek Ganēšam. Šiva nejauši ir nocirtis arī vienu no ziloņa ilkņiem, kuru Ganēša turpmāk tur savā rokā.

Lai arī Šiva atzīst Ganēšu par savu dēlu, vienmēr tiek uzsvērts, ka viņš nav Ganēšas miesīgais tēvs. Šiva nevēlas radīt bērnus, jo ir askēts, kas taupa savu sēklu un arī mūžīgs dievs, kam nav nepieciešami bēru rituāli, kas pēc tradīcijas ir jāizpilda bērniem. Vienlaikus, mīti stāsta par viņa seksuālajām attiecībām ar Pārvatī, kas speciāli novieto jaunradīto Ganēšu par savas vannasistabas durvīm tāpēc, lai tas neļautu ienākt Šivam un piepildīt savas seksuālās vēlmes.

Lai arī mīti vēsta, ka Ganēša ir tikai Pārvatī radīts, to pielūdz kā Parvati un Šivas dēlu. Dažviet Ganēšu uzskata par neprecētu, citviet viņam piedēvē laulību ar Budi (gudrību) un Sidhi (veiksmi). Citās tradīcijās viņam ir arī trešā sieva Righi (pārticība). Atkarībā no reģiona tradīcijām, Ganēšu uzskata par askētu, kas atturas no seksa, vai arī precētu ar vairākām sievām. Taču šīm laulībām parasti nepiemīt seksuāls raksturs. Ganēšam vairāk piemīt vecākiem uzticīga bērna tēls un raksturs.

Ganēšas Čaturti festivāls

Čaturti (ceturtās) dienas festivāls notiek indiešu Mēness kalendāra Bhadrapada mēnesī. Tradicionāli to visvairāk atzīmē Maharaštras štatā. Ganēšas dzimšanas dienai veltītais Ganesha Chaturthi festivāls ilgst 10 dienas un parasti notiek augustā-septembrī. Festivāla beigās Ganēšas statuju iegremdē tuvākajā ezerā, upē vai akā, tā simbolizējot dievības došanos ceļā uz savu mājvietu Kailaša kalnā, līdzi ņemot cilvēku problēmas un neveiksmes.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ganēša.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)