Glābējs
 | Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Glābējs ir glābšanas dienesta darbinieks, kas pirmais ierodas nelaimes vietā. Glābējs parasti nedarbojas viens, bet komandā. Glābēju svarīgākais uzdevums ir atrast ievainotos, iesprostotos vai briesmās nokļuvušos cilvēkus, sniegt viņiem palīdzību un nogādāt viņus drošībā. Pēc tam glābšanas komanda var sākt kontrolēt ārkārtas situāciju tā, lai nebūtu apdraudētas citas dzīvības.
Daudzām avārijas komandām glābšanas darbi ir tikai daļa no viņu dzīves. Lielāko daļu laika viņi pavada, veicot citus pienākumus, taču ir gatavi iesaistīties glābšanas darbos. Kad komanda saņem avārijas izsaukumu, tā pārtrauc visus darbus un steidzas pievienoties pārējai apkalpei, lai palaistu glābšanas laivas, piedalītos meklēšanas un glābšanas operācijās vai lidotu uz katastrofas vietu.[1]
Izceļoties ugunsgrēkam, ugunsdzēsēju automobilis traucas uz ugunsnelaimes vietu ar ieslēgtām bākugunīm un kaucošu sirēnu. Ugunsdzēsēju automobilis ir aprīkots ar sūkņiem un šļūtenēm, ar kurām virzīt ūdeni uz liesmām, kā arī visas iespējamās glābšanas ierīces, sākot ar virvēm un griezējinstrumentiem un beidzot ar vīkšķiem netīrumu satīrīšanai. Ir arī autmobiļi, kam ir tikai kāpnes un griezējinstrumenti. Daudzi ugunsdzēsēju automobiļi ved līdzi speciālas vielas. Tās pievieno ūdenim, lai, tam plūstot pa šļūtenēm, rastos putas. Putas var nodzēst ļoti spēcīgas liesmas, turpretim ūdens karstumā vienkārši iztvaiko.
Dedzinošas liesmas nav vienīgās, kas apdraud ugunsdzēsējus. Viņiem ir jāiet cauri bieziem, smacējošiem dūmiem, lai glābtu iesprostotos cilvēkus, un augstā temperatūrā apgrūtina elpošanu. Uguns var bojāt mājas konstrukcijas, radot briesmas, ka sienas un durvis var sabrukt. Liesmu nodzēšana ir tikai viena darba daļa. Ugunsdzēsēji sniedz palīdzību arī satiksmes negadījumos, vilcienu katastrofās un pat ķīmisko vielu noplūdes gadījumos.[2]
Glābšanas tehnika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tehnikas attīstība ir radījusi iespējas veikt ārkārtīgi sarežģītas glābšanas operācijas. Sakaru tehnika, sākot no parastajiem telefoniem un beidzot ar mobilajiem telefoniem un radiosakariem, dod iespēju izsaukt glābšanas dienestu uz nelaimes vietu. Meklēšanas ierīces nosaka paudušu vai iesprostotu cilvēku atrašanās vietu, un citas sarežģītas ierīces palīdz likvidēt ugunsgrēkus, neitralizēt bumbas vai ķīmisko vielu noplūdes, nodrošinot vismazākos zaudējumus. Stihiskas nelaimes, kā viesuļvētras, zemestrīces vai vulkānu izvirdus bieži var pietiekami precīzi prognozēt, lai cilvēkus laikus nogādātu drošībā.[2]
Drupu pārmeklēšana
Lai atrastu izdzīvojušos cilvēkus zem zemestrīces vai cita negadījuma dēļ sabrukušas mājas drupām, glābēji izmanto siltuma vizuālo kameru, kas skaidri parāda dzīva cilvēka ķermeņa starojumu uz nedzīvo un vēso drupu fona.
Viens no mūsdienu medicīnas iespējām ir mikroķirurgu spēju nogrieztu vai norautu ķermeņa locekli no jauna savienot ar ķermeni tā, lai tas atgūtu darba spējas. Šim nolūkam jāsavieno nervu, vēnu un kapilāru gali. Mikroķirurgi izmanto ļoti smalkus instrumentus un vēro savu darbu binokulārā mikroskopā, kas dod telpisku attēlu. Rokas piešūšana var ilgt līdz 19 stundām, vairākiem mikroķirurgiem strādājot vienlaikus vai maiņās.
Radars
Neilgi pirms Otrā pasaules kara izgudrotais radars raida radiosignālus, kas atstarojas atpakaļ no objektiem pat līdz 3200 km attālumā un dod iespēju noteikt to stāvokli, lielumu un ātrumu. Radaru izmanto kuģi, lidmašīnas un lidostu dispičerdienesti, lai novērstu sadursmes, kā arī lai atrastu pazudušus kuģus un lidmašīnas.
Bumbu robots
Nesprāgušu bumbu izlādēšana ir ārkārtīgi bīstams darbs, kas agrāk sapieriem bija jādara ar rokām. Taču 1972. gadā tika izgatavots pirmais bumbu izlādēšanas robots ar tālvedību. Operators virza robotu uz bumbu vai mīnu un liek tam padarīt šo objektu nekaitīgu, pašam paliekot drošā attālumā. Viņš izmanto uz monitoriem redzamu informāciju, ko raida uz robota uzstādītās kameras.[2]
Glābšanas komandas prioritāte ir pacienta dzīvības glābšana, nodrošināt galvenās organismu funkcijas. Tā var ietvert sirdsdarbības atjaunošanu, elpošanas ceļu atbrīvošanu, lai nodrošinātu pacientu elpošanu, alerģisko reakciju novēršanu ar atbilstošām zālēm vai ievainojumu apstrādāšanu.
Ātrās palīdzības automobilis ir aprīkots palīdzības sniegšanai visāda veida negadījumos un medicīniskās krīzes stāvokļos. Tajā ir tādi dzīvības glābšanas līdzekļi kā skābeklis un medikamenti, saites un šines, ar kurām var apturēt asiņošanu un fiksēt ievainojumus, kā arī nestuves un segas, lai pacients varētu justies ērti. Ātrās palīdzības brigāde izlemj, kāda ārstēšana ir vajadzīga pacienta ievainojumiem, un nepieciešamības gadījumā veic dzīvības glābšanas procedūras, piemēram, sirds masāžu. Mediķi stabilizē pacienta stāvokli, apstādājot ievainojumus un dodot pretsāpju medikamentus, un tad nodibina sakarus ar slimnīcu, lai paziņotu par iespējamo ierašanās laiku un raksturotu pacienta stāvokli.[2]
Glābšana dažādos apstākļos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Glābšana uz ūdens
Ļaužu pilnā pludmalē vai baseinā dažkārt nav viegli atšķirt cilvēku, kas sajūsmā lēkā un vicina rokas, no cilvēka, kurš ir nopietnās briesmās. Nelaime var notikt jebkurā brīdī, ja cilvēki aizpeld vai tiek aiznesti pārāk tālu jūrā vai iekļūst spēcīgās straumēs vai lielos viļņos. Glābēji, kas dežurē pludmalē vai pie baseina, ir gatavi nirt, lai glābtu ikvienu, kam draud briesmas. Šie lieliskie peldētāji ir apmācīti, kā nogādāt cilvēkus uz sauszemes un sniegt pirmo palīdzību.
No augsta skatu troņa pludmalē glābējs var novērot lielu ūdens platību, pat ja pludmale ir pārpildīta. Glābēji izmanto binokli, lai pārlūkotu jūru līdz pat horizontam. Glābjot slīcēju, ir svarīgi turēt cietušā galvu virs ūdens, kamēr viņu nogādā krastā. Glābējam ir jābūt ar stingru tvērienu, jo slīcējs bieži ķepurojas un var pakļaut briesmām abus. Kad glābējs ir izvilcis cietušo krastā, viņš sāk sniegt pirmo palīdzību. Vispirms tiek nodrošināta cietušā plaušu attīrīšana no ūdens. Glābējs var arī veikt atdzīvināšanu ar elpināšanu "no mutes mutē" vai pārsiet brūces. Nepieciešamības gadījumā pacientu var nogādāt slimnīcā.[2]
Glābšana piekrastē
Kad briesmu signāls no kuģa vai laivas sasniedz glābšanas staciju, apkalpe sāk sperīgi rīkoties. Dažas glābšanas laivas ir pietauvotas pie stacijas, bet citas tiek ieslidinātas pa slīdceļu jūrā. Ceļā uz notikuma vietu jūrā apkalpes locekļi sazinās ar bojāto kuģi un citiem glābšanas dienestiem pa radio. Dažādi glābšanas dienesti cieši sadarbojas piekrastes joslā. Helikopteri ātri aizved cietušo projām no briesmu zonas, bet glābšanas laivu atkalpes var efektīvi glābt ievainotos jūriekus un palīdzēt bojātām laivām.
Svarīgākais aprīkojums ir glābšanas kuteris, kas ir apgādāts ar visu nepieciešamo visdažādākajiem gadījumiem. Lieli viļņi nerada nopietus šķēršļus glābšanas kuterim, kas paredzēts jebkādiem laika apstākļiem. Ja kuteris apgāžas, tas automātiski pats ieņem iepriekšējo stāvokli. Tas var nogādāt krastā līdz 78 izglābtos. Modernie glābšanas kuteri ir apgādāti ar mūsdienīgu aparatūru, kas palīdz bez kavēšanās atrast negadījuma vietu. Glābēji izmanto laivu āķus, lai pievilktu mazas laivas vai cilvēkus ūdenī tuvāk glābšanas kuterim. Helikopteri var veikt lielākus attālumus nekā glābšanas kuteri, tādēļ tos galvenokārt izmanto glābšanas operācijām tālu jūrā. Tie ir arī ideāli gadījumos, kad kuteru darbam traucē bīstamas klintis.[3]
Glābšana okeānā
Pat stipri bojāts kuģis vētras laikā nodrošina patvērumu, ūdeni un pārtiku, kā arī dzīvības glābšanas ierīces, tādēļ vētras laikā visdrošākā vieta ir uz kuģa. Ja kuģis apgāžas, cilvēkiem ir mazas izredzes vētrainā vējā sagaidīt palīdzību. Arī mierīgā jūrā ir gandrīz tikpat bīstami, jo aukstums un nogurums stindzina peldētāju ķermeņus, tiem ilgstoši uzturoties ūdenī. Kuģis briesmu gadījumā raida regulārus radio ziņojumus citiem kuģiem, ar kuriem tas atrodas vienā rajonā, un tuvākajām ostām. Kad atrašanās uz kuģa kļūst pārāk bīstama, kapteinis dod komandu atstāt kuģi. Cilvēki sēžas glābšanas laivās, ņemot līdzi izdzīvošanas ierīces, pārtiku un dzeramo ūdeni.
Glābšana kalnos
Pārgājiens pa nolaidenu kalna nogāzi var likties drošs siltā un saulainā laikā, bet, ja pēkšņi uznāk migla, slikti sagatavoti glābēji var apmaldīties un nonākt kalna bīstamā daļā. Alpīnisti ir apmācīti un apgādāti ar nepieciešamo ārkārtējiem gadījumiem, taču arī ar viņiem notiek negadījumi. Arī slēpojot nereti tiek lauzti locekļi. Slēpošana ārpus sagatavotām trasēm ir sevišķi bīstama, jo zem sniega var slēpties briesmu avoti, bet irdens sniegs var veidot lavīnu. Taču lielākās briesmas kalnos var radīt slikti laika apstākļi. Glābšanas dienesti bieži tiek izsaukti tādos nopietnos gadījumos kā lavīnas, bieza migla, sniegavētras un lietusgāzes.
Vairākumam polāro slēpošanas un alpīnisma kūrortu ir profesionālu glābēju komandas, bet citos apvidos tiek izsaukti brīvprātīgie glābēji. Glābšanas komandām ir labi jāpārzina apvidus un jābūt apmācītām pirmās palīdzības sniegšanā. Komanda piebrauc iespējami tuvu negadījuma vietai, tad izkrauj ierīces un turpina ceļu kājām. Glābšanas komandām var nākties pārvarēt stāvas, apledojušas nogāzes vai nolaisties šaurās plaisās, lai glābtu tur iekritušos cilvēkus. Šiem glābšanas darbiem ir nepieciešams alpīnistu aprīkojums, ieskaitot virves, kāpnes un leduscirtņus. Helikopteri ir ātrākais un efektīvākais transportlīdzeklis ievainotu cilvēku evakuācijai no kalniem vai meklēšanas grupas nogādāšanai vajadzīgajā vietā. Dažkārt no helikopteriem nolaiž speciāli apmācītus suņus cilvēku meklēšanai.
Glābšana gaisa satiksmē
Parastākie aviokatastrofu celoņi ir slikti laika apstākļi, pilotu kļūdas vai tehniskas kļūmes. Visbīstamākie negadījumi notiek lidmašīnu pacelšanās laikā, kad degvielas tvertnes ir pilnas ar viegli uzliesmojošu aviācijas degvielu. Piloti un lidmašīnas apkalpe tiek apmācīti, kā darboties avārijas situācijās, lai nodrošinātu pasažieriem maksimāli iespējamo drošību un rūpētos par viņiem, kamēr ierodas glābšanas komanda. Dažkārt ir grūti atrast katastrofas vietu, piemēram, ja ir pārtraukti radiosakari vai pilots gājis bojā, bet apkalpe nezina savu atrašanās vietu.
Lidmašīnai ir daudzas drošības ierīces, kas darbojas tādās ārkārtējās situācijās kā dehermetizācija, piespiedu nolaišanās un ugunsgrēks. Visiem pasažieriem ir glābšanas vestes zem viņu sēdekļiem un glābšanas maskas, kas tiek nolaistas no augšējiem paneļiem. Ja jāveic piespiedu nosaišanās uz ūdens, ātri var izsviest piepūšamās laiviņas. Pasažieru lidmašīnu izejas ir aprīkotas ar piepūšamām teknēm, pa kurām pasažieri var slideināties lejā avārijas nolaišanās gadījumā. Pārbaudēs ir pierādīts, ka visi pasažieri var izkļūt no lidmašīnas dažu minūšu laikā, ja viņi precīzi izpilda apkalpes norādījumus. Ja lidostā notiek avārija vai izceļas ugunsgrēks, aviodispičeri brīdina lidostas ugunsdzēsējus, iespēdzot zvanu ugunsdzēsēju depo. Ugunsdzēsēju automobilis var sasniegt jebkuru vietu lidostā trīs minūšu laikā.
Glābšana nomaļā vietā
Atrašanās ievainotam vai bezpalīdzīgam nomaļās vietās mežā, kalnos, tuksnesī vai polāros apgabalos var būt ļoti nepatīkams piedzīvojums. Lidmašīnu avārijās cietušie, jūrnieki no nogrimušiem kuģiem vai apmaldījušies pētnieki var kļūt par upuriem tādām briesmām kā plēsīgi zvēri, pārtikas, ūdens un patvērtuma trūkums, kā arī ekstremāli laika apstākļi. Glābšanas dienesta izsaukšana var būt problēma, lai gan no ūras izskalotie cilvēki var nosūtīt SOS ziņojumu glābējiem, ja ir iespējami radiosakari. Ja radiosakari nav iespējami, ir jāveido skaidri saskatāmi avārijas signāli, ko varētu pamanīt no lidmašīnām vai kuģiem, kuri šķērso šo apvidu.
Lai izglābtu cietušos tālos, sniegotos apvidus, glābēji var nogādāt paramediķi negadījuma vietā ar sniega automobili, kas velk glābšanas ragavas. Glābēji transportē cietušos ar ragavām, aizsargājot viņus ar ūdensnecaurlaidīgu pārvalku. Cilivo meklēšanas un glābšanas misiju veikšanai nomaļos apgabalos izmanto arī militārās izlūklidmašīnas.
Glābšana kosmosā
Ja avārija notiek kosmosā, tuvumā nav glābšanas dienestu, kas varētu traukties palīgā kosmonautiem. Apkalpei ir jāveic glābšanas darbi pastāvīgi vai sekojot Lidojumu vadības centra norādījumiem. Apkalpe nevar pamest kosmosa kuģi vai staciju, ko cilvēks nespēj izdzīvot ilgāku laiku kosmosā. Vienīgās iespējas ir mēģināt novirzīt bojāto kosmosa kuģi atpakaļ uz Zemi vai pārcelties uz glābšanas kuģi, ja tas ir tuvumā. Ikviena avārija vai problēma, ar kuru sastopas un kuru atrisina kosmiskajā lidojumā, sniedz vērtīgu mācību nākamajai kosmonautu maiņai. Tā, piemēram, vairākkārtējas lietošanas kosmosa kuģiem tagad ir avārijas lūkas, pa kurām apkalpe var atstāt kuģi, lai glābtos ar izpletņiem noteiktos avārijas gadījumos.
Ja vairākkārt izmantojamais kosmosa kuģis ir spiests izdarīt avārijas nolaišanos, speciāla glābšanas komanda ir gatavībā. Visbīstamākās situācijas veidojas, ja kuģis nolaižas uz zemes, nevis jūrā. Ugunsdzēsēju komandas locekļi speciālos tērpos un maskās, kas aizsargā viņus no indīgiem dūmiem, ir gatavi doties iekšā bojātajā kuģī, lai iznestu no tās kosmonautus.[2]
Vētras, sniegavētras, plūdi, zemes nogruvumi, paisuma viļņi - šīs dabas katastrofas var sākties negaidot, radot milzīgus postījumus un laupot daudzu cilvēku dzīvības. Tādos gadījumos pasludina izpostīto apvidu par nelaimes apgabalu vai izsludina ārkārtas stāvokli un nosūta glābšanas dienestus situācijas kontrolei. Dabas spēki var nogalināt un ievainot daudzus cilvēkus, bet vēl lielākam skaitam cilvēku var atņemt pajumti. Vairākums dabas katastrofu ir grūti paredzēt, taču daži apvidi pastāvīgi dzīvo stipru vētru vai plūdu gaidās. Iepriekšēja pasākumu veikšana šādos apvidos var samazināt nelaimes radītos zaudējumus, piemēram, var uzbūvēt plūdu aizsargvaļņus vai vētru patvertnes, kā arī organizēt dienestu, kas laikus brīdina par draudošām dabas katastrofām.[2]
Zemestrīces upuru glābšana
Kad spēcīga zemestrīce liek zemei svārstīties, tās atbrīvotā enerģija sagrauj ēkas un zemes virsmā parādās lielas plaisas. Svārstības izplatās uz visām pusēm no epicetra, un, jo tālāk no tā, jo svārstības ir vājākas. Cilvēki var tikt iesprostoti zem drupām uz daudzām dienām, aprakti, ievainoti vai atrasties bezsamaņā. Pat tie, kuri nav ievainoti, drīz sāk ciest no dehidrācijas, kas var beigties ar nāvi. Pusbrukušas ēkas jebkurā brīdī var sabrukt (to var veicināt zemestrīces pēcgrudieni), bet bīstamas vielas, piemēram, gāze, var pēkšņi aizdegties. Glābšanas darbos ir jāievēro ārkārtīga uzmanība, lai netiktu pakļauti briesmām paši glābēji.
Iesprostotu cilvēku atrašanai lietojamais detektors var atklāt svārstību un skaņu avotu zem sabrukušas ēkas, izmantojot seismiskos un akustiskos sensorus. Jūtīgā ierīce var atšķirt cilvēka kustības radītos trokšņus no fona trokšņiem un var pat atšķirt cilvēka sirdspukstus. Siltuma starojuma vizuālā kamera spēj konstatēt cilvēka ķermeņa siltuma starojumu cauri dūmiem un putekļiem. Kameru vislabāk izmantot vēsās rīta stundās, jo citā laikā var būt grūtāk atšķirt ķermeņa siltuma starojumu no apkārtējo objektu dabiskā siltuma starojuma. Labākais veids, kā atbrīvot cilvēkus, ir rekties lejup pie viņiem cauri gruvešiem. Mēģinājumi nocelt drupu gabalus no augšas var atbrīvot nestabilas konstrukcijas, kas var uzkrist cietušajiem virsū, padarot viņu stāvokli vēl sliktāku.
Vulkānu izvirdumi
Vulkāna izvirdumā izkususi lava, putekļi, pelni un karstās gazes tiek izmestas gaisā līdz 30 km augstumam no plaisas Zemes garozā. Svalaicīgs brīdiājums un cilvēku evakuācija ir labākais veids, kā glābt cilvēku dzīvības vulkāna izvirduma laikā. Parasti pirms postošiem izvirdumiem vairākas dienas vai pat mēnešus notiek nelieli izvirdumi, kas dod pietiekami daudz laika evakuacijai. Ja izvirdums nav sācies kādu laiku pēc evakuācijas, cilvēki sāk atgriesties mājās, pat ja briesmas vēl pastāv.
Vulkonoloģi novēro aktīvos vulkānus, lai prognozētu to izvirdumus. Seismogrāfus izmanto, lai pareģotu vulkāna izvirduma laiku un spēku, mērot zemes svārstības, kas parasti intensīvi pastiprinās pirms izvirduma. Dažās apdzīvotās vietās lavas straumes mēģina novirzīt mazāk kaitīgā virzienā, bombardējot tās no lidmašīnām. Citur būvē milzīgus dambjus, lai aizsargātu pilsētas no iespējamām dubļu un lavas straumēm, ko rada vulkānu izvirdumi.
Vidi apdraudošas katastrofas
Rūpniecības nozarēs, kas pārstrādā tādas uzliesmojošas, teksiskas vai piesārņojošas vielas kā gāze, nafta, ķimikālijas un radioaktīvi materiāli, stingri jāievēro drošības noteikumi. Tas ir nepieciešams tādēļ, ka negadījumi ar šīm vielām var postoši iedarboties uz apkārtējo vidi: var ietekmēt cilvēkus, dzīvniekus, augsni un pat gaisu, turklāt kaitējums var ilgt daudzus gadus. Kodolkatastrofu radītais radioaktīvais piesārņojums var saglabāties pat gadsimtiem ilgi. Kad notiek šāda katastrofa, pirmais uzdevums ir ievainotot cilvēku glābšana un apdraudēto cilvēku evakuācija no nelaimes apgabaliem. Glābējiem ir jāvalkā speciāli aizsargtērpi un ierīces, lai nepakļautu sevi dzīvības briesmām. Tad jādara viss iespējamais, lai pārtrauktu piesārņojuma izplatīšanos, un jāsāk attīrīšanas operācijas.
Dzīvieku glābšana
Arī dzīvnieki var kļūt par vides vai dabas katastrofu, negadījumu vai sliktas apiešanās upuriem. Pasaulē ir daudzas orgaizācijas, piemēram, Lielbritānijas Dzīvnieku aizsardzības biedrība un Amerikas Humānā asociācija, kas nodarbojas ar dzīvnieku glābšanu. Dažas organizācijas rūpējas tikai par iemīļotiem mājas dzīvniekiem vai mājopiem. Savvaļas dzīvniekiem tās pievēršas tikai tad, kad tie nonāk saskarē ar cilvēkiem, piemēram, kad kāds ir atradis no ligzdas izkritušu putnēnu. Daži glābšanas darbinieki, piemēram, mežziņi rezervātos vai veterinārie darbinieki, ir speciāli apmācīti un saņem atalgojumu par savu darbu, taču daudzi ir brīvprātīgie, kuri darbojas, dzīvnieku mīlestības vadīti.[2]
Citas nelaimes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iesprostojumā
Parasti iesprostojuma glābšanas darbus veic ugusdzēsēji, lietojot garas kāpnes un celšanas un griešanas ierīces, taču dažkārt arī speciālisti inženieri palīdz atbrīvot iesprostotus cilvēkus. Tādu ierīču kā funikulieru vai panorāmas riteņu mehānismu bojājumu rezultātā cilvēki var tikt iesprostoti augstu gaisā, no kurienes nav iespējams sasniegt zemi bez citu palīdzības. Pamestas celtnes, šahtas un tuneļi ir vēl bīstamāki. Laika gaitā šādas būves var kļūt pārāk nedrošas, lai ietu tajās iekšā.
Izdzīvošana
Kad cilvēks ir nonācis neapdzīvotā vietā pēc lidmašīnas vai automobiļa avārijas, viņa izdzīvošanai visvairāk ir nepieciešama pārtika, ūdens, patvērums un uguns. To relatīvais svarīgums ir atkarīgs no vietas, taču tuksnesī vissvarīgākais ir ūdens, bet polārajos apgabalos būtiskākais ir patvērums. Pārtikas rezerves ir jālieto taupīgi, jo izdzīvotāji nevar zināt, cik ilgi būs jāgaida glābēji, bet dabā iegūt pārtiku var būt grūti. Nākamais uzdevums ir glābēju uzmanības piesaistīšana. Lidmašīnas avārijas upuriem ir jāpaliek tuvu tās vrakam, jo to ir vieglāk ieraudzīt no gaisa. Turklāt izdzīvotāji var veidot zīmes, ko var redzēt no augšas. Jebkāds signāls, kas nav raksturīgs dabai, piesaistīs uzmanību - vai tā būtu nelielu ugunskuru grupa vai liela zīme, kas izveidota, noņemot augsnes kārtu un atsedzot klintis.[2]