Peveka
| Peveka | ||
|---|---|---|
| pilsēta | ||
| Певек, Пээк | ||
 Pevekas osta | ||
| ||
  Peveka  Peveka | ||
| Koordinātas: 69°42′N 170°19′E / 69.700°N 170.317°EKoordinātas: 69°42′N 170°19′E / 69.700°N 170.317°E | ||
| Valsts |
 Krievija | |
| Federālais apgabals | Tālo Austrumu federālais apgabals | |
| Federācijas subjekts |
 Čukotkas autonomais apvidus | |
| Rajons | Čaunas rajons | |
| Dibināta | 1933 | |
| Pilsētciemats | 1951 | |
| Pilsēta | 1967 | |
| Platība | ||
| • Kopējā | 60,32 km2 | |
| Augstums | 20 m | |
| Iedzīvotāji (2020) | ||
| • kopā | 4 494 | |
| • blīvums | 74,5/km² | |
| Laika josla | UTC+12 (UTC+12) | |
| Mājaslapa |
go-pevek | |
 Peveka Vikikrātuvē | ||
Peveka (krievu: Певек, čukču: Пээкин, Пээк) ir pilsēta un nozīmīga osta Čukotkas autonomā apvidū Krievijas Federācijas ziemeļaustrumos. Čaunas rajona administratīvais centrs. Izvietojusies Pevekas pussalā Čaunas līča austrumu krastā. Peveka ir vistālāk ziemeļos esošā Krievijas pilsēta.
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilsētas nosaukums no līdzās pilsētai esošā Pēkineja kalna (Пээкиней) — ‘uzpūties kalns’,[1] vai arī no tā paša kalna cita nosaukuma Pagitkenajs (Пагыткэӈай) — ‘smakojošais kalns’. Pēc leģendas, kalna pakājē notikusi kauja starp čukčiem un jukagiriem un neapbedīto kritušo līķi ilgi saglabājušies, tādēļ čukči ilgi šeit izvairījās apmesties.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Peveka dibināta 1933. gadā kā jaunizveidotā Čaunas rajona administratīvais centrs. Sākotnēji topošās pilsētas vietā tika uzbūvēta Čaunas kultūras bāze, kurā no gatavām saliekamām konstrukcijām 10 ēkās izveidoja skolu, medpunktu, ēdnīcu, ceptuvi, darbnīcas, radiostaciju, bibliotēku. Daļa no ēkām bija veidotas pēc speciāla arhitekta Sviņjina projekta — apaļas formas, kas atgādināja čukču tradicionālos mājokļus — jarangas. Pie bāzes tika izveidots Krievijas Tālajos Austrumos pirmais zvejnieku un briežkopju atbalsta punkts.[3] Bāzes uzdevums bija veicināt čukču izglītību un medicīnisko nodrošinājumu, bet galvenais mērķis bija iedibināt nomadu vidū administratīvās pārvaldes struktūru un izvērst kolektivizācijas kampaņu. Pirmais pilsētas un rajona vadītājs bija Naums Pugačovs.
1934. gadā sākta Čaunas līča apkārtnes ģeoloģiskā izpēte. Austrumos no Pevekas tika aklātas bagātīgas alvas atradnes, vēlāk arī zelts, volframs, dzīvsudrabs, urāns u.c. Derīgo izrakteņu ieguvei 1938. gadā Daļstroja pakļautībā tika izveidota Čaunčukotlaga nometne ar pārvaldi Pevekā.[4] Darbos raktuvēs tika nodarbināts dažādos laikos 9 līdz 12 tūkstoši ieslodzīto. 1951. gadā Pevekai tika piešķirts pilsētciemata statuss, iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz 1500 cilvēkiem. Sakarā ar Pevekas stratēģisko nozīmi, rīkojums par pilsētciemata statusa piešķiršanu bija klasificēts kā slepens un apdzīvoto vietu ilgus gadus neatzīmēja civilajās kartēs. Tajā pašā 1951. gadā Pevekā tika izveidota speciāla atsevišķa Čaunlaga nometne urāna ieguvei.[5] Urāna ieguve pēkšņi tika pārtraukta 1953. gadā un Čaunlags likvidēts. Čaunčukotlagu likvidēja 1957. gadā.
Raktuvju nodrošināšanai Pevekā izbūvēja lidostu netālajā Apapapeļginā (1936), termoelektrostaciju (1942), dziļūdens ostu (1951),[6] pilsētas infrastruktūras objektus. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga, 1959. gadā Pevekā dzīvoja 5752 cilvēki, bet 1970. gadā — 10528 cilvēki. Sākotnēji lielu daļu no pilsētas civilajiem iedzīvotājiem veidoja sodu izcietušie ieslodzītie, kuri turpināja darbu raktuvēs. Vēlākos gados, attīstoties kalnrūpniecībai, iedzīvotāju skaits uz iebraucēju rēķina palielinājās līdz 12 914 cilvēkiem 1989. gadā. Pēc 1991. gada, zemās rentabilitātes dēļ slēdzot ap pilsētu izvietotās raktuves, iedzīvotāju skaits 10 gados samazinājās vairāk kā uz pusi.
Infrastruktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pevekas pilsēta ir nozīmīga jūras osta, kas gan darbojas tikai navigācijas periodā no 3. jūlija līdz 25. oktobrim, bet šajā laikā apstrādā ap 300 000 tonnu kravas. 18 km uz ziemeļaustrumiem no pilsētas pie 2015. gadā pamestā Apapeļginas ciema izvietota Pevekas lidosta ar 2500 m garu betona skrejceļu un tiešo satiksmi ar Maskavu, Magadanu, Anadiru un Jakutsku. Lidlauks būvēts pēc ETOPS standarta un var kalpot kā rezerves lidlauks transkontinentālo lidojumu apkalpošanai no Ziemeļamerikas uz Āziju. Sauszemes ceļi pilsētu savieno tikai ar raktuvju ciematiem, lielākā daļa no kuriem mūsdienās pamesti.
Pilsētā ir slimnīca, vidusskola, muzejs, bērnudārzi, sporta skola, mākslas skola, bibliotēka u.c.
2019. gada decembrī Pevekas ostā ekspluatācijā nodeva peldošo atomelektrostaciju Mihail Lomonosov, kas nodrošinās pilsētu ar elektrību un siltumu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Меновщиков Г. А. Местные названия на карте Чукотки. Краткий топонимический словарь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. augustā. Skatīts: 2021. gada 18. martā.
- ↑ «Информация о городском округе Певек. Певек». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 18. martā.
- ↑ ИСТОРИЯ ЧУКОТСКОГО АВТОНОМНОГО ОКРУГА
- ↑ ЧАУН-ЧУКОТСКИЙ ИТЛ ДАЛЬСТРОЯ (Чаунчукотлаг, Чаун-Чукотский ИТЛ УСВИТЛа)
- ↑ ЧАУНСКИЙ ИТЛ ДАЛЬСТРОЯ (Чаунлаг, ИТЛ Упр. п/я 14)
- ↑ «Акционерное общество «Морской ордена «Знак Почета» торговый порт Певек»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 24. martā. Skatīts: 2021. gada 19. martā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Peveka.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- C. Ларьков, Ф. Романенко. «Враги народа» за Полярным кругом. Второе издание
| ||||||||||
