Septītās koalīcijas karš (1815)
| Septītās koalīcijas karš (1815) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Napoleona kariem un Koalīcijas kariem | |||||||
 Noklikšķiniet uz attēla, lai ielādētu ilustrāciju. No kreisās uz labo, no augšas uz leju: Kvatrebrā kauja, Linjī kauja, Vaterlo kauja | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| |||||||
| Spēks | |||||||
| 800 000–1 000 000[1] | 280 000[1] | ||||||
Septītās koalīcijas karš jeb Simts dienas (franču: les Cent-Jours) bija daļa no Eiropas valstu koalīcijas kariem pret Francijas impēriju no Napoleona atgriešanās no nometinājuma Elbas salā 1815. gada 1. martā līdz sakāvei Vaterlo kaujā 22. jūnijā.
Septītajā koalīcijā pret Napoleona vadīto armiju 1815. gadā iesaistījās Apvienotā Karaliste, Austrijas Impērija, Prūsijas Karaliste, Krievijas Impērija, Portugāles karaliste, Spānijas Karaliste, Sicīlijas karaliste, Sardīnijas Karaliste, Dānijas karaliste un Zviedrijas karaliste, kā arī bijušās Reinas konfederācijas valstis. Francijas impērijas pusē karoja tās vasaļvalsts Neapoles karaliste.
1. martā Napoleons ieradās Antibā un pa t.s. Napoleona ceļu (Route Napoléon) šķērsoja Alpu priekškalnes un drīz sasniedza Grenobles pilsētu, kurā viņa pusē pārgāja viss garnizons. Pēc Lionas ieņemšanas Napoleons sevi atkal pasludināja par Francijas ķeizaru.
1815. gada 25. martā Vīnes kongresā Apvienotā Karaliste, Austrijas Impērija, Prūsijas Karaliste, Krievijas Impērija noslēdza jaunu koalīciju pret Napoleonu. 15. jūnijā Napoleons pārgāja Francijas robežu un iegāja tālaika Nīderlandes karalistes teritorijā, kur bija sapulcināta liela britu-nīderlandiešu armija hercoga Velingtona vadībā un prūšu armija ģenerālfeldmašala fon Blihera (Gebhard Leberecht von Blücher) vadībā. Vaterlo kaujas laukā 1815. gada 18. jūnijā Napoleons uzbruka Velingtona armijai, kas izturēja franču uzbrukumu līdz prūšu armijas pienākšanai. Austriešu un krievu armijas ieradās jau pēc Napoleona sakāves.
22. jūnijā Napoleons Parīzē atteicās no troņa par labu savam dēlam Napoleonam II un 29. jūnijā ieradās Rošforas ostā, kur viņu apcietināja britu kara flote un nometināja Svētās Helēnas salā, kur viņš mira 1821. gadā.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pirmās koalīcijas kari (1792–1797)
- Otrās koalīcijas karš (1799—1802)
- Trešās koalīcijas karš (1803—1806)
- Ceturtās koalīcijas karš (1806–1807)
- Piektās koalīcijas karš (1809)
- Sestās koalīcijas karš (1813–1814)
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- John S.C. Abbot. «Chapter XI: Life in Exile, 1815–1832». Makers of History: Joseph Bonaparte. New York and London : Harper & Brothers, 1902. 320–324. lpp.
- Robert S. Alexander. Bonapartism and Revolutionary Tradition in France: The Federes of 1815. Cambridge University Press, 1991.
- Scott Bowden. Armies at Waterloo: a detailed analysis of the armies that fought history's greatest Battle. Empire Games Press, 1983. ISBN 978-0-913037-02-7.
- Lt. Colonel Gurwood. The Dispatches of Field Marshal the Duke of Wellington 12. J. Murray, 1838.
- Peter Hofschroer. 1815 The Waterloo Campaign: The German victory, from Waterloo to the fall of Napoleon 2. Greenhill Books, 1999. ISBN 978-1-85367-368-9.
- Norman Mackenzie. The Escape from Elba. Oxford University Press, 1984.
- Lucas, F.L. (1965). "'Long Lives the Emperor', an essay on The Hundred Days". The Historical Journal 8 (1): 126–135. doi:10.1017/S0018246X00026868. JSTOR 3020309.
- Alan Schom. One Hundred Days: Napoleon's road to Waterloo. New York : Atheneum, 1992. 19, 152. lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Chandler, 1966, 1015. lpp.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|