Skaistkalne
| Skaistkalne | |
|---|---|
| Lielciems | |
 | |
  Skaistkalne | |
| Koordinātas: 56°22′51″N 24°38′46″E / 56.38083°N 24.64611°EKoordinātas: 56°22′51″N 24°38′46″E / 56.38083°N 24.64611°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Bauskas novads |
| Pagasts | Skaistkalnes pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 1,83 km2 |
| Augstums | 40 m |
| Iedzīvotāji (2021)[1] | |
| • kopā | 602 |
| Pasta nodaļa | LV-3924 Skaistkalne |
 Skaistkalne Vikikrātuvē | |
Skaistkalne (agrāk Šēnberga) ir ciems Bauskas novada Skaistkalnes pagastā, pagasta centrs. Ciems izvietojies pie Latvijas—Lietuvas robežas, Mēmeles labajā krastā pie autoceļa P89 33,5 km no novada centra Bauskas un 76 km no Rīgas. Upes pretējā krastā atrodas Lietuvas ciems Germanišķi.
Skaistkalnē atrodas pagasta pārvalde, vidusskola, tautas nams, bibliotēka, muzejs «Novadnieki», pasta nodaļa, vairāki veikali. Ievērojamākie kultūrvēstures objekti ir Skaistkalnes muižas komplekss, Romas katoļu baznīca un bijušais klosteris. Netālu, 3 km uz austrumiem no Skaistkalnes, atrodas karsta kritenes.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vēstures avotos Skaistkalne pirmo reizi minēta 1489. gadā, kad šīs zemes starp Mēmeles un Iecavas upēm Livonijas ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe izlēņoja Hermanim Šēnbergam. No pirmā īpašnieka arī cēlies Skaistkalnes nosaukums.[3]
Kopš 1660. gada senāko koka baznīcu apkalpoja Jezuītu ordenis, kas 1666. gadā te izveidoja pastāvīgu misiju un 1677. gadā klosteri. 1692. gadā šeit uzcēla jaunu baznīcu un klosteri itāļu baroka stilā. No 1774. gada līdz 1929. gadam Skaistkalnes Dievmātes svētnīcu un draudzi apkalpoja katoļu priesteri, Skaistkalne kļuva par galveno katolicisma centru Zemgalē. 19. gadsimtā Skaistkalne kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru. Ik gadu notika 10 plaši gadatirgi un iknedēļas tirgi. 20. gadsimta sākumā Skaistkalnē (Šēnbergā) bija ~500 iedzīvotāju, galvenokārt ebreji, kas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1920. gadā ciemā bija 39 mājas un 520 iedzīvotāju. 1925. gadā ciemam piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu un vācisko nosaukumu Šēnberga latviskoja uz Skaistkalne (vācu: Schönberg — 'skaists kalns'). 1929. gada 30. novembrī baznīcu pārņēma Svētā Franciska kapucīniešu ordenis, kas vadīja Skaistkalnes draudzi līdz klostera likvidēšanai PSRS okupācijas laikā 1949. gadā.
Padomju laikā Skaistkalne bija kolhoza «Skaistkalne» centrs un 1989. gadā ciemā dzīvoja 854 iedzīvotāji.[4]
No 1949. gada līdz 2001. gadam Skaistkalnes Romas katoļu baznīcu apkalpoja diecēzes katoļu priesteri. 2001. gada 31. augustā baznīcu un draudzi pārņēma Svētā Pāvila I Vientuļnieka ordenis.
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaita izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[5]
|
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skaistkalnē dzimuši:
- Elīza fon der Reke (1754—1833) — vācbaltiešu dzejniece un publiciste.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Skaistkalni». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
- ↑ LĢIA vietvārdu datubāze
- ↑ «Skaistkalnes pagasta vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 3. janvārī. Skatīts: 2011. gada 23. maijā.
- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ OSP
