Staņislavs Leščiņskis
| Staņislavs Leščiņskis Stanisław Leszczyński | |
|---|---|
 | |
| Polijas karalis, Lietuvas dižkunigaitis | |
|
Amatā 1706. gads — 1709. gads (kronēšana 1705. gada 4. novembrī, Sv. Jana katedrāle, Varšava) | |
| Priekštecis | Augusts II Stiprais |
| Pēctecis | Augusts II Stiprais |
|
Amatā 1733. gads — 1736. gads | |
| Priekštecis | Augusts II Stiprais |
| Pēctecis | Augusts III Saksis |
| Lotringas hercogs | |
|
Amatā 1737. gads — 1766. gads | |
| Priekštecis | Francis I Stefans |
| Pēctecis | - |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1677. gada 20. oktobrī Ļviva, Polijas-Lietuvas kopvalsts (  Ukraina) |
| Miršanas dati |
1766. gada 23. februārī Linevila, Lotringas hercogiste (  Francija) |
| Apglabāts |
Nansī ( Francija), pārapbedīts Vāvelas katedrāle, Krakova,  Polija |
| Dinastija | Leščiņsku dinastija |
| Tēvs | Rafals Leščiņskis |
| Māte | Anna Leščiņska, dzimusi Jablonovska |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Katrīna Opaliņska |
| Bērni | 2 meitas, to skaitā Marija Leščiņska |
| Reliģija | katolisms |
| Paraksts |
 |
Staņislavs I Leščiņskis (poļu: Stanisław Leszczyński, lietuviešu: Stanislovas Leščinskis, baltkrievu: Станіслаў Рафалавіч Ляшчынскі, franču: Stanislas Leszczyński; dzimis 1677. gada 20. oktobrī, miris 1766. gada 23. februārī). Divas reizes bijis Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis. Pirmo reizi ar Zviedrijas atbalstu no 1706. gada līdz 1709. gadam, kad tika padzīts no valsts, bet Polijā atjaunojās gāztā karaļa un Saksijas kūrfirstistes valdnieka Augusta II Stiprā vara. Otro reizi pēc Augusta II nāves no 1733. gada līdz 1736. gadam, kad zaudēja Polijas troni Polijas mantojuma kara rezultātā. Starp valdīšanām Leščiņska meita Marija Leščiņska 1725. gadā kļuva par Francijas karaļa Luija XV sievu. Pēc Polijas troņa zaudēšanas ar Luija XV atbalstu Leščiņskis kļuva par Lotringas hercogu.
Pilns tituls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā Polijas karalis Staņislavs I svarīgākos valsts dokumentus cita starpā parakstīja kā "Livonijas lielhercogs", kas norādīja uz to, ka arī pēc Livonijas ziemeļu daļas zaudēšanas zviedriem, vēlāk krieviem, viņš pretendēja uz šo pārmantojamo titulu: "Staņislavs I, no Dieva žēlastības Polijas karalis, Lietuvas, Krievijas, Prūsijas, Mazovijas, Žemaitijas, Livonijas, Kijivas, Volīnijas, Podolijas, Smoļenskas, Severijas un Čerņihivas lielhercogs, kā arī Lotringas un Baras hercogs, u.c."
Dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Poznaņas vojevodas ģimenē. Bija galma vīnzinis. 1697. gadā piedalījās Polijas karaļa Augusta II Stiprā vēlēšanās. Sākoties Lielajam Ziemeļu karam, 1703. gadā pieslējās Lietuvas konfederācijai, kura bija opozīcijā karalim Augustam un kuru atbalstīja zviedri un Sapehas. Kad Zviedrijas karalis Kārlis XII sakāva Saksijas kūrfirstistes un Žečpospolitas karaspēku un okupēja valsti, Leščiņskis ar zviedru finansiālu un militāru atbalstu tika ievēlēts par Polijas karali, tomēr vairums šļahtas viņu neatbalstīja. Kronēšanā izmantoja speciāli izgatavotas karaļa regālijas, jo īstās Augusts II bija izvedis uz Saksiju. Pēc Kārļa XII sakāves Poltavas kaujā, Staņislavam Leščiņskim kopā ar zviedru karaspēku nācās bēgt no valsts uz Zviedru Pomerāniju.
Atgriežoties Augustam II Stiprajam, Leščiņskis atteicās no Polijas troņa kā kompensāciju saņemot nelielo Cveibrikenes firstisti. 1725. gadā Leščiņska meita kļuva par Francijas karalieni. No 1725. līdz 1733. gadam Leščiņskis dzīvoja Šamboras pilī.
Pēc Augusta II Stiprā nāves 1733. gadā Leščiņska znots Francijas karalis Luijs XV atbalstīja Leščiņska pretenzijas uz Polijas troni, kas noveda pie Polijas mantojuma kara, kurā karadarbība noritēja gan Polijā, gan Reinzemē, gan Itālijā. Pats Leščiņskis 1733. gada septembrī ieradās Varšavā, un nākamajā dienā tika ievēlēts par Polijas karali. Pret to protestēja Krievijas Impērija un Austrija, kuru kandidātu Augustu III Saksi, 1734. gada 30. jūnijā ar krievu atbalstu ievēlēja par Polijas karali. Leščinški Krievijas armija ielenca Dancigā un, neskatoties uz Francijas flotes atbalstu, 1735. gada 30. jūnijā Danciga kapitulēja, bet Leščiņskis, pārģērbies par zemnieku, aizbēga uz Kēnigsbergu.
1736. gada 26. janvārī Leščiņskis otrreiz atteicās no troņa un kā kompensācija viņam tika piešķirta Lotringas hercogiste, kas pēc Leščiņska nāves iekļāvās Francijā. Mūža atlikušo daļu Lotringā atbalstīja zinātni un izglītību (nodibināja Academia Stanislaw), nodarbojās ar filantropiju.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Staņislavs Leščiņskis |
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Augusts II Stiprais |
Polijas karalis 1706—1709 |
Pēctecis: Augusts II Stiprais |
| Priekštecis: Augusts II Stiprais |
Lietuvas dižkunigaitis 1706—1709 |
Pēctecis: Augusts II Stiprais |
| Priekštecis: Augusts II Stiprais |
Polijas karalis 1733—1736 |
Pēctecis: Augusts III Saksis |
| Priekštecis: Augusts II Stiprais |
Lietuvas dižkunigaitis 1733—1736 |
Pēctecis: Augusts III Saksis |
| Priekštecis: Francs I Stefans |
Lotringas hercogs 1737—1766 |
Pēctecis: - |
|