Tiaņdzjiņas ārzemju koncesijas

Tiaņdzjiņas koncesiju karte

Tiaņdzjiņas ārzemju koncesijas bija koncesiju teritorijas, ko vairākas Eiropas valstis, ASV un Japāna piesavināja no Cjinu dinastijas Tiaņdzjiņas pilsētā Ķīnā. Tās veicināja pilsētas straujo izaugsmi 20. gadsimta pirmajā pusē. Pirmās ārzemju koncesijas tika dibinātas 1860. gadā, bet līdz 1943. gadam neviena no tām, izņemot Japānas, de facto vairs neeksistēja.

Konteksts

1644. gadā Ķīnā pie varas nāca Cjinu dinastija, kuras ārpolitika balstījās uz izolacionismu. Tomēr, tajā pašā laikā lielāku lomu reģionā sāka spēlēt eiropieši, kuri vēlējās tirgoties ar Ķīnu, kas bija ļoti sarežģīti. Tirdzniecības atvieglojumi tika pieņemti tikai pēc opija kariem 19. gadsimta vidū, kad tika nolemts, ka Tiaņdzjiņa tiks atvērta ārzemju tirgotājiem. Tajā pašā laikā tika dota atļauja pirmajām koncesijām — britu, franču un amerikāņu, bet 20. gadsimta mijā Tiaņdzjiņā atradās arī vācu, japāņu, itāļu, krievu, beļģu un austroungāru koncesijas. Bijušais ASV prezidents Herberts Hūvers savos memuāros ir rakstījis: „Tjaņdziņa ir universāla pilsēta, kā pasaule miniatūrā ar visām tautībām, arhitektūras stiliem un virtuvēm.”

Lielbritānijas koncesija (1860—1943)

Iela Lielbritānijas koncesijā 1920. gados

Viena no pirmajām koncesijām bija Lielbritānijas koncesija, kura tika izveidota 1860. gadā. Britiem tika iznomāta teritorija apmēram 3 kilometrus no pilsētas. Koncesija tika sadalīta zemes gabalos, kurus pārdeva, lai iegūtu līdzekļus ceļu un krastmalas būvniecībai. Sākotnēji uzturēšanās ķīniešiem tika liegta, bet drīz vien tika uzsākta nominālu britu īpašuma turētāju prakse. 1938. gadā apmēram 50% zemes piederēja ķīniešiem, taču patiesībā bija vēl vairāk, jo daļa ķīniešu slēpās zem britu uzvārdiem. 19. gadsimta beigās teritorija kļuva par mazu un vēlākajos gados tās platība dubultojās. Neieskaitot Honkongu, šī bija otrā lielākā Lielbritānijas pārvaldībā vai ietekmē esošā teritorija aiz Šanhajas. Koncesija bija galvenais Tiaņdzjiņas kuģniecības centrs, šeit atradās gandrīz visas ārvalstu bankas un lielo uzņēmumu biroji, bija pieejama policija, veselības aprūpe un tika plānoti būvdarbi iedzīvotāju labā. Lielbritānijas koncesija oficiāli beidza pastāvēt 1943. gadā.

Francijas koncesija (1860—1946)

Iela Francijas koncesijā 1920. gados

Vienā laikā ar Lielbritānijas koncesiju radās Francijas koncesija. Pirmos desmit gadus tā bija tikai misionāru apmetne, bet 1870. gadā izplatījās baumas par misionāru darbībām, galvenokārt par daudzajām bērnu nāvēm viņu vadītajos bāreņu namos. Izvērsās vardarbīgs protests, kura laikā tika nogalināts Francijas konsuls un viņa vietnieks, nodedzinātas katoļu institūcijas un nogalināts to personāls. Nākamās desmitgades ieviesa lielas pārmaiņas, bet vislielākās pārmaiņas sākās pēc bokseru apspiešanas gadsimtu mijā, kad sākās ievērojami būvniecības darbi. Tika uzbūvētas ēkas, kā katoļu katedrāle, franču konsulāts un citas nozīmīgas ēkas, kas vēl joprojām šeit ir saglabājušās. Šeit atradās daudzas Ķīnas bankas, dažādu veikalu biroji un Ķīnas muitas nams. Otrais pasaules karš pielika punktu Francijas koncesijai un tās teritorija tika oficiāli atdota Ķīnai 1946. gadā.

ASV koncesija (1869—1902)

1860. gadā arī ASV tika dota iespēja izveidot koncesiju, tomēr šī ideja līdz galam nerealizējās. Amerikāņu konsulātam bija jurisdikcija uz piešķirtā zemes gabala līdz 1880. gadam, pēc tam šo teritoriju nekontrolēja neviens, tāpēc tā kļuva par patvērumu ārzemniekiem, kas gribēja izvairīties no oficiālajām koncesijām un ķīniešu kolonistiem. 1896. gadā bija plāns pievienot ASV teritoriju Vācijas koncesijai, tomēr 1902. gadā tā nonāca Lielbritānijas sastāvā.

Vācijas koncesija (1895—1917)

Iela Vācijas koncesijā neilgi pirms Pirmā pasaules kara

Pēc garām un sarežģītām sarunām līgums par Vācijas koncesijas izveidi tika parakstīts 1895. gadā. Vislielākās grūtības sagādāja teritorijā dzīvojošie ķīnieši un viņu kapa vietas, bet beigu beigās vācu koncesija kļuva par pirmo, kura tika izveidota mierīgā ceļā. Šo koncesiju aizēnoja zemes iegūšana pie Kiautšou līča, kas kļuva par Vācijas galveno centru Austrumāzijā. Tā rezultātā koncesija Tiaņdzjiņā tika nodota Deutsche-Asiatische Bank rokās un sākta attīstīt pēc bokseru dumpja apspiešanas. Ēkas un ceļi tika būvēti pēc vācu standartiem, tāpēc šī koncesija palika par privileģētu dzīvojamo rajonu arī pēc līguma anulēšanas. Vācija zaudēja koncesiju Tiaņdzjiņā 1917. gadā, kad Ķīna pieteica karu Trejsavienības valstīm

Japānas koncesija (1898—1945)

Iela Japānas koncesijā 20. gadsimta pirmajā desmitgadē

1898. gadā, Pirmā Ķīnas-Japānas kara rezultātā, tika izveidota Japānas koncesija, kas nostiprināja Japānas pozīciju kā pasaules lielvaru blakus Eiropas impērijām. Pāris gadus vēlāk, bokseru apspiešanas rezultātā, tās teritorija paplašinājās vēl vairāk. Japāņi samaksāja vislielāko cenu par zemes ieguvi, jo tā atradās pie Tiaņdzjiņas pilsētas dienvidu vārtiem, tā bija blīvi apdzīvota un ļoti pieprasīta. Tieši tāpēc Cjinu valdībai bija virsroka Japānas koncesijas izveidē. Samaksājot šo augsto cenu, tirdzniecība starp ķīniešiem un japāņiem bija atvieglota, tomēr šī koncesija iegājusi vēsturē kā vieta, kura saistīta ar svarīgiem vēsturiskiem procesiem Ķīnā. Šeit slēpās japāņu spiegi, kas 1937. gadā ļāva Japānai iekarot Ķīnu, bet, relatīvas politiskās brīvības dēļ, vēlāk šeit attīstījās komunisma ideoloģija. Pēc Otrā pasaules kara Japānas koncesijas teritorija nonāca Ķīnas pārvaldībā.

Krievijas koncesija (1900—1920)

1900. gadā Krievija noslēdza līgumu par koncesijas izveidošanu pretī britu un franču koncesijām, iekļaujot sevī dzelzceļa staciju. Šī koncesija sastāvēja gandrīz tikai no lauksaimniecībā izmantojamās un neizmantotas zemes, kas arī koncesijas pastāvēšanas laikā tāda palika, izņemot apkārtni ap dzelzceļa staciju, kur bija ievērojama attīstība. Krievijas koncesija nonāca atpakaļ Ķīnas rokās 1920. gadā pēc Oktobra revolūcijas, kad boļševiki no tās atteicās.

Itālijas koncesija (1901—1947)

Pirmā pasaules kara piemineklis Itālijas koncesijā

1901. gadā tika izveidota Itālijas koncesija. Ar ielu izvietojumu un eiropiešu stila villām, tās galvenā loma bija itāļu mākslas izrādīšana. Tika importēti dekoratīvie un celtniecības materiāli no Itālijas un būvētas iespaidīgas sabiedriskās ēkas ieskaitot monumentālu strūklaku Karalienes Elenas laukumā. Šī „aristokrātiskā koncesija” pievilināja citus ārzemniekus un augsta ranga ķīniešu amatpersonas. Itālijas republika atdeva Ķīnai šo teritoriju 1947. gadā.

Beļģijas koncesija (1902—1929)

Beļģu koncesija tika izveidota 1902. gadā un bija mazākā no visām koncesijām. Tā sastāvēja pārsvarā no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Beļģijas valdība tās uzturēšanā un attīstībā daudz naudas neieguldīja, tāpēc tā tika atdota Ķīnai 1929. gadā. Visievērojamākā lieta, kas saistīta ar šo koncesiju, ir pirmā elektriskā tramvaja izbūve Ķīnā.

Austroungārijas koncesija (1902—1917)

Savrupmāja Austroungārijas koncesijā, būvēta no 1908. līdz 1918. gadam

1902. gadā tika izveidota arī Austroungārijas koncesija, kas bija vienīgā Austroungārijas teritorija Ķīnā. Kaut arī tā pastāvēja tikai 15 gadus, tās valdība ielika lielas pūles šī zemes gabala attīstībā. Atšķirībā no daudzām citām koncesijām, kuras bija izvietotas purvos, Austroungārijas koncesija jau bija blīvi apdzīvota. Kad austriešu varas iestādes sāka okupācijas un būvniecības darbus, konflikti ar pamatiedzīvotājiem kļuva neizbēgami. Austriešu varasiestādes ieviesa dažādus nodokļus, kā arī iedzīvotāju reģistru, kurš sāka darboties 1907. gadā. Tika nodrošināta izglītība ķīniešu bērniem, pie tam bez pamatizglītības tika piedāvāti 2 gadu profesionālie kursi, kur mācīja rakstīšanu, skaitāmos kauliņus, matemātiku, angļu valodu (ne vācu) un ķīniešu valodu. Sabiedriskajā dzīvē lielu lomu spēlēja eiropiešu teātris, kazino un loterija. Galu galā, šī koncesija nekļuva par komercdarbības centru, kā tika cerēts, bet gan par dzīvojamo rajonu ar savdabīgu austriešu arhitektūru, kas vēlāk kļuva par vietu pensionētām vai neveiksmīgām ķīniešu amatpersonām. 1917. gadā Ķīna pievienojās Pirmajam pasaules karam, pieteica karu Trejsavienībai un Austroungārijas koncesija nonāca Ķīnas rokās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tiaņdzjiņas ārzemju koncesijas.