No visām Šiona Sono filmām, ko sanācis noskatīties, gan izteiksmes līdzekļu ziņā gan kvalitātē šī ir vistuvākā viņa meistardarbam Love Exposure. Pieņemu, ka pašam režisoram šī filma ir personiska, jo stāsta par kino veidošanas azartu, ko, spriežot pēc viņa filmām, šis autors izjūt ne mazāk kā filmas varoņi. Atšķirībā no daudzām citām "kino par kino" filmām šī iepriecina, jo necenšas būtu nevajadzīgi dziļdomīga, toties ir neprātīgi izklaidējoša un smieklīga.
Šī, šķiet, bija pirmā filma, kurā pamanīju Filipu Sīmoru Hofmanu, kuram nav līdzinieku. Hofmana tēlotais personāžs laikam ir visspilgtākais, lai gan te ir papilnam interesantu tēlu.
Nez kāpēc par spīti cilvēku attiecību neiespējamībai, ko redzam pilnīgi visās filmā attēlotajās kombinācijas, beigas nemaz nav skumjas. Laime, protams, ir mirklis, tā nevar būt nepārtraukta. Liekas, ka katram vēl būs šādi mirkļi. Tikai briesmīgi žēl, ka vairs neredzēsim F. S. Hofmanu jaunās lomās.
