Atmiņu spēks...
Krāsas tik spilgtas ir tikai bērnībā. No pirmās minūtes es zināju, ka mīlēšu šo filmu un tagad (citējot Madaru) "sajūta, ka mani atstāja tukšā istabā bez sienām un grīdas un nav, kur atbalstīties".
Nemaz nesākšu ar to, kādas pārdomas uzpeldēja saistībā ar tēviem. Un meitām. Un skaistajām, sarežģītajām, smacējoši melanholiskajām sajūtām, kuras mēdz uzpeldēt kopīgajos mirkļos starp šiem. Protams arī sailgojos pēc vasaras, pēc circeņu dziesmām rītā un vakarā un pēc jūras gultnes zem manām pēdām.
Mūzikas izvēle…

Viena forša literatūras skolotāja pirms brīvlaika ieteica noskatīties. Kaut kad pasen bija uz tāfeles uzrakstījusi "carpe diem", nezināju, ko tas nozīmē. Tagad zināšu, varbūt būšu nedaudz mazāk Tods. Filma liek gribēt dzīvot (sucking the marrow out of life vai ne?) un Robina Viljamsa asaras var būt mans dzīvības eliksīrs(??? varbūt vajadzēja nedaudz ļaut sev uzsūkt filmu pirms šī rakstīšanas). Iedvesmoja arī nebeigt rakstīt savus stulbo dzeju un iemīlēties. Atgādināja man, kāpēc vispār man tā humanitārā izglītība vajadzīga, kāpēc vasarā lasīju…